Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskola (AKCMV) - tā ir īpaša vieta, sevišķa kultūrtelpa Cēsīs un visā Vidzemes reģionā, ko gadu gaitā rūpīgi veidojuši tajā strādājošie un muzicējošie cilvēki - pedagogi personības. Tādēļ piedāvājam ar interviju starpniecību iepazīt mūsu pieredzējušākos pedagogus. Ciklu turpinām, ieklausoties AKCMV ērģeļspēles pedagoģes Leldes Krastiņas teiktajā.

Pedagogus uz sarunu aicināja un viņu izteiktās domas apkopoja AKCMV pedagoģe Anitra Rause.

 

Intervija ar skolotāju Leldi Krastiņu 2019. gada augustā

A.Rause: “Skolotāja Lelde! Zinu jūs kā brīnišķīgu, iejūtīgu, ļoti profesionālu koncertmeistari AKCMV skolēniem no 1. līdz 8.klasei un ļoti veiksmīgu ērģeļspēles un kameransambļa skolotāju Mūzikas vidusskolā.  Ko jums pašai nozīmē savs darbs, un vai varat sevi iedomāties citā profesijā?”

L.Krastiņa: “Mans darbs man nozīmē daudz, ievērojamu savas dzīves daļu esmu veltījusi skolotājas darbam, dažādiem interesantiem projektiem kopā ar audzēkņiem un kolēģiem. Mani šajā darbā piesaista iespēja radoši darboties. Tā kā mūzikas skolotāja darbs pārsvarā ir individuāls, varam diezgan daudz laika veltīt katram audzēknim, labāk viņu iepazīt, attīstīt muzikālās spējas. Labprāt organizēju dažādus ārpusstundu pasākumus: koncertus, lekcijas, mācību ekskursijas u. tml. Būt kopā ar jauniem cilvēkiem - tā ir arī lieliska iespēja sekot līdzi visam aktuālajam, iet līdzi laikam.

Bet man ir diezgan plašas un daudzpusīgas intereses, redzu sevi arī citās profesijās.

 

Vai piekrītat, ka cilvēks sākas no savām “saknēm’” - savas ģimenes? Kādi ir jūsu pamatiespaidi par vietu un cilvēkiem, pie kuriem  “ieradāties” – uzaugāt šajā pasaulē? Kad un kādos apstākļos tas notika? Kādas vērtības vecāki jums iemācīja?

Protams, ģimenei un mājai ir svarīga loma ikviena dzīvē. Man laimējās piedzimt ģimenē, kur mīlēja mākslu, literatūru, mūziku. Tas veidoja vidi, kas ietekmēja arī manas intereses un izvēli.

Mani vecāki uzskatīja, ka viena no vērtīgākajām lietām, ko dot bērniem, ir laba izglītība. To esmu ņēmusi vērā arī savā dzīvē. Jau bērnībā iemācījos, ka svarīga ir savstarpējā cieņa, godīgums, mīlestība, iejūtība, atbildība, izpalīdzība u.c. līdzīgas vērtības.

 

Vai ir kādas lietas, kur jūsu domas atšķiras no tā, kā jums mācīja vecāki?

Domāju, būtisku atšķirību nav, vienīgi atšķiras veids, kā kaut ko darīt. Ņemot vērā pēdējo gadu straujo attīstību dažādās jomās, ir lietas, ko var izdarīt daudz ātrāk un vienkāršāk nekā agrāk.

 

Nākamie nozīmīgie jauna cilvēka veidotāji ir viņa skolotāji. Kuri no jūsu skolotājiem atstājuši vispaliekošākās pēdas jūsu sirdī un līdz ar to  arī dzīvē?

Man ir laimējies ar skolotājiem, visi devuši ko nozīmīgu. Esmu pateicīga mūzikas skolotājiem Alvīnei Baltrokai, Birutai Sārei, Guntai Božai, Aleksandram Grandavam, Larisai Bulavai, Ventim Zilbertam. Man ir bijuši arī brīnišķīgi latviešu valodas, matemātikas un mākslas vēstures pasniedzēji. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka svarīga ir daudzpusība, plašāks skats uz lietām palīdz labāk izprast arī mūziku.

 

Kā jūs izvēlējāties kļūt par mūziķi?

Kā jau minēju, manā ģimenē cieņā bija māksla, mūzika, kas radīja interesi par šīm jomām. Bez tam kaimiņos dzīvoja klavierskolotāja, un mūzikas skola nebija tālu no mājām, tad jau sekas neizbēgamas. Mēdz teikt arī, ka mākslā, mūzikā bez dievišķās inspirācijas neiztikt. Bērniem ir tā, ja kaut kas padodas, tad aiziet, tā notika arī ar mani.

 

Ar kādām grūtībām jums iznāca saskarties jaunības posmā, studijās un vēlāk  - darba dzīvē?

Ar lielākām vai mazākām grūtībām sastopamies visos dzīves posmos, arī es neesmu izņēmums. Ja gadās kāda sarežģīta situācija, cenšos to neuztvert kā nepārvaramu problēmu, bet paskatīties uz to it kā no malas. Vienmēr paturu prātā dzīves gudrību - ja nevari mainīt apstākļus, tad maini savu attieksmi pret tiem. Kādā rakstā par mūzikas terapeitisko lomu izlasīju, ka tieši mūzika palīdz pārvarēt grūtības, sekmē stresa noturību, sakārto ķermeni un prātu.

 

Attiecības “skolotājs- audzēknis”- kas tas vispār ir? Ko jums nozīmē jūsu audzēkņi? Vai ir tādi, par kuriem gribētu pastāstīt vairāk?

Attiecībās starp audzēkni un pedagogu svarīgs ir pats sākums, iepazīšanās un kontakta nodibināšana. Vēl svarīga ir savstarpējā cieņa, uzticēšanās un sapratne. Cienu gan Bērnu mūzikas skolas audzēkņus par to, ka viņi atrod laiku mūzikas skolai, neskatoties uz citiem “kārdinājumiem'', gan vidusskolas audzēkņus, kuri cīnās ar slinkumiņu un citām “kaitēm”  un sasniedz mazākas vai lielākas uzvaras muzikālajā “frontē”. Ir prieks strādāt ar talantiem, kuriem ātri viss izdodas, atliek tikai dot pareizo virzienu, par to skolas saņem reitinga punktus. Bet man reizēm šķiet pat būtiskāk, ka esmu panākusi progresu, kādu izdošanos ar t.s. “grūto” audzēkni. Par to pagaidām reitingi klusē, novērtējam to tikai savā vidē, bet ceru, ka nākotnē arī šādi sasniegumi gūs plašāku ievērību.

Savu audzēkņu vidū cenšos tā īpaši nevienu neizcelt, bet nevaru nepieminēt Beāti Bringuli, ērģeļspēles audzēkni, kura ir neredzīga, spītējot daudz un dažādiem šķēršļiem, pabeidza mūzikas vidusskolu. Domāju, Beāte ar savu neatlaidību un cīnītājas garu bija lielisks piemērs mums visiem, visai skolai.

Kādas vērtības jūs cenšaties nodot saviem audzēkņiem?

Saviem audzēkņiem vispirms cenšos radīt interesi, sapratni par mūziku, tas ir ceļš uz mīlestību pret mūziku. Lielisks veids, kā audzināt muzikālo disciplīnu, ir ansambļa spēle. Tā māca atbildības sajūtu, iejūtību, savstarpēju sapratni ar kolēģiem u.c. svarīgas lietas.

 

Kas jums dzīvē dod spēku un prieku?

Man prieku sagādā pati dzīve visā tās daudzveidībā, dažādi notikumi, interesanti iespaidi, vēl aizvien izdodas atklāt ko jaunu. Man svarīga ikdienas sadarbība ar domubiedriem, kolēģiem. Tāpat patīkamu pārsteigumu sagādā jaunas iepazīšanās ar interesantiem cilvēkiem, ar kuriem vēlāk izveidojas radoša sadarbība (gan mūzikā, gan citās jomās).

 

Vai ir kādas lietas, notikumi, kurus būtu savā dzīvē vēlējusies notiekam citādāk?

Pārāk neaizraujos ar domām “kā būtu, ja būtu”.

 

Kurš ir jūsu mīļākais komponists un kāpēc?

Es varu nosaukt daudz komponistu, kuru mūzika ir tuva, kuru skaņdarbus labprāt spēlēju. Tomēr pāri visam laikam nosaukšu J. S. Bahu. Baha mūziku iepazinu jau Bērnu mūzikas skolā, skolotāja Sāre deva man spēlēt daudz Baha skaņdarbu, un jutu, ka tas ir mans. Vēlāk, pateicoties šai interesei, nokļuvu arī līdz ērģelēm un klavesīnam, kas man atvēra pavisam jaunu un brīnumainu pasauli.

 

Jūsu novēlējums AKCMV  jubilejas gadā?

Tēlaini izsakoties, mūsu skola pašlaik uzņēmusi spēcīgu kursu, ja iedomājamies kuģi, kura buras piepildījis vējš un strauji dzen uz priekšu. Novēlu šo kursu noturēt pēc iespējas ilgāk!