Šī gada 22. februārī, Rēzeknes novada jauktā kora “Ezerzeme”, Dricānu un Strūžānu sieviešu kora “Taunadze” diriģents, kā arī Latgales koru apriņķa virsdiriģents un Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas pedagogs Ēriks Čudars svin savu 55 gadu jubileju. Ēriks ir entuziasma, humora un enerģijas pilna personība, kuru priecājos saukt arī par savu skolotāju un nu jau - kolēģi. Par godu šim skaistajam notikumam, pakavēsimies atmiņās un ielūkosimies 2012. gada intervijā, ko toreiz veicu kā mācību uzdevumu.
Kas Jums visspilgtāk palicis atmiņā no skolas gadiem?
Tas, kas visvairāk palicis atmiņā, protams, ir skolas vakari. Tie bija tiešām ļoti radoši, un tiem gatavojāmies ar lielu interesi. Tas bija arī tas interesantais laiks, kad bija Padomju Savienība, kur starp ideoloģijām bija arī tādas īpatnējas lietas. Piemēram, vakars notiek, un mūs vienmēr pārbaudīja, kādi tad tie vakari notiek. Kursa audzinātājai bieži vajadzēja pamatot, kāpēc mēs to darījām, ko ar to bijām domājuši, kāpēc tieši tā. Tas bija ļoti interesants laiks. Tad vēl no skolas laikiem palika atmiņā, kā reiz ar kursa biedriem bija jāmūk prom uz kaut kādiem baznīcas svētkiem. Tajos laikos jau pasarg’ Dievs, ja uzzināja, ka kāds iet uz baznīcu. No skolas laukā momentā… Ziemassvētkos dievkalpojumā tāpat arī pa kluso mukām projām, jo bija tā, ka Rēzeknes baznīcā skolotāji gāja pat pārbaudīt audzēkņus, kas gāja uz misi vai kas, pasarg’ Dievs, spēlēja vai dziedāja. Šajos laikos tas liekas smieklīgi, bet tajos laikos tas bija baigais risks.. Tikai bija mūsu skolotājas Bernadetas Everses māsa Agnese, kura arī bija ērģelniece, un tad nu mēs ar viņu kopā pa kluso organizējām braucienus. Repertuārs arī nebija tik interesants kā tagad. Nevienu garīgo skaņdarbu nevarēja izpildīt, ja nu vienīgi tas bija kādā svešā mēlē, lai nesaprastu. Protams, arī pedagogiem, man liekas, bija grūti strādāt tajā laikā. Nu, neinteresanti. Repertuārā bija kaut kādas Padomju tautasdziesmas un gruzīnu, baltkrievu, ukraiņu, krievu, lietuviešu, igauņu.
Un kur varēja atrast notis?
Nu notis kādas bija, tādas bija… No ārzemēm negāja nekas, ierakstu nekādu nebija. Tagad internets ir un viss ir, var arī notis dabūt caur internetu un ierakstu tagad jūra. Kad sāku šeit strādāt, no konservatorijas atvedu veselu maisu. Kur tik es gāju, visur notis meklēju. No kora „Ave Sol”, kurš vienīgais brauca uz ārzemēm, dabūju dažādas. Principā, kur varēji, tur aizņēmies. Jo nu, bez tā visa tā dzīve tik tiešam būtu neinteresanta. Principā visa bibliotēka pašam bija jāsavāc, lai arī audzēkņiem būtu interesanti, lai pašam būtu interesanti, koncertmeistarei interesanti. Un tā pakāpeniski pēc tam jau sāka mūsu bibliotēka papildināties. Un tad jau, kad robežas vaļā bija, tad kur tik braucu, visur notis pirku. Principā ļoti lielu naudu izdevu par notīm. Kad 1992. gadā braucām uz Itāliju, tad, mīļo stundiņ… es iztērēju var teikt divas algas tikai uz notīm. Tad uz Vāciju braucu, un atkal pirmais, kur gāju, tie bija nošu veikali. Braucu uz Franciju un atkal… Visur, kur braucu, visur prasīju, kur ir nošu veikali. Tā te i lāpījāmies. Tā dzīve nu ir stipri, stipri mainījusies.
Kas palicis atmiņā no bijušajiem pedagogiem?
Vispār man principā palaimējās, ka man mūzikas vidusskolā skolotāja bija Anta Milaševiča - sieviete, bet konservatorijā vīrietis. Sievietes strādā drusku savādāk. Atkal Jānis Dūmiņš konservatorijā man, teiksim tā, vairāk to formas izjūtu iemācīja. Vispār man patīk arī audzēkņos, ja katru reizi viņš ir savādāks. Piemēram, mēģinājumos ir tā, bet koncertā jau savādāk. Ja koris klausa tavam žestam, tad tas ir baigi forši. Tur jau tas kaifs ir, kad tev ieslēdzas kaut kāda pilnīgi cita domāšana koncertā. Arī uztraukums, protams, man ir… Pat līdz šim ir uztraukums. Es nekad nezinu, ko es darīšu. Un, ja koncertā ir kaut kas savādāk un kaut kāds klikšķis ir, tad tas ir kaifs. Vēl man patīk, ja audzēkņi, pieņemsim, nevis man pakļaujas, bet viņam ir kaut kāda sava domāšana. Kad tikko es sāku strādāt, man bija pāris audzēkņi tādi, kuri nu vienalga pie sava paliks! Es viņam piedāvāšu desmit variantus, bet viņš vienalga kaut kādu savu atradīs. Man vispār patīk strādāt ar ietiepīgiem audzēkņiem. Nē, nopietni, goda vārds. (smejas) Es labāk dzenu laukā no klases, saku – vācies prom, un viņš aizcērt durvis un vienalga paliek pie sava. A ja kā aitiņas – ko tu pasaki, to viņš dara, tad nu... Ā, un vēl ko varu pateikt, arī tagad visi vaid, pieņemsim, ka daudz, daudz jāmācās. Es pats staigāju pa diviem koriem mūzikas vidusskolā. Konservatorijā arī bija divi kori un plus vēl pats braukāju strādāt uz Smilteni. Braukāju un ar visu tiku galā. Un mūzikas vidusskolā mums bija sestdienās stundas. Konservatorijā arī bija daudz visādu nevajadzīgu priekšmetu, kas ar ideoloģiju saistīti. Atceros, kad stājāmies konservatorijā, bija ļoti grūti tikt. Vispār nereāli tikt. Uz diriģentiem tikt no kaut kādas Rēzeknes? Pilnīgi nereāli. Un ļoti labi atceros iestājeksāmenus. Braucu ar tādiem nerviem. Man visas rokas, kājas trīcēja. Man liekas, kad es atbraucu, tad svarā biju nokrities pamatīgi. Noliec eksāmenu vienu un tad gaidi, vai tu izlidoji, vai neizlidoji. Nākamajā dienā nākamais eksāmens. Atkal tu gaidi, vai izlidoji, vai neizlidoji. Un tā nedēļu bija katru dienu eksāmeni. Specialitātē viens eksāmens, specialitātē otrs eksāmens, tad klavieres, solfedžo, latviešu valoda, sacerējumus rakstījām, un katru dienu visu dari kā pēdējo, ka nu tūliņ tu izlidosi, tūliņ... Jo lidoja laukā tādi labi, tiešām labi diriģenti. Daudzi vienkārši brauca uz mājam, jo nervi neizturēja. Kā es tur vispār tiku, es taisni vēl tagad, ja godīgi, brīnos…
Bet vispār, vēl gribētu pateikt, ka man pieņemsim ir paveicies, ka mani audzēkņi, man liekas, ir vislabākie. (smaida) Nē nu tā ir, man liekas, ka nu forši, viss ir forši. Nu labi, katram ir sava uts, katram ir savs kaut kāds slinkums, bet nu, ja vajadzēs, piespiedīs dzīve un izdarīs visu. Protams, man ir liels prieks, ka, pieņemsim, ir tādi audzēkņi, par kuriem man no kaut kādas skolas piezvana direktore, un pasaka paldies par audzēkni, kaut gan tas audzēknis ir bijis slinks. Bet redz, tā visa darbošanās, ka viņš ir redzējis, ko mēs te darām, un viņš beigās ir ļoti labs speciālists, smejies vai nesmejies, bet tā ir. Un, principā, man nav tā bijis, ka ir kādi audzēkņi, kuri iet garām un nesveicinās. Ā, viena gan ir. (smejas) Viņa bija šausmīgi neemocionāla, un es viņai teicu, ja viņa būs tik neemocionāla arī eksāmenā, tad būs tiešām zemi rezultāti. Viņa pēc tam ar mani nesveicinājās. Bet pārējie tā kā visi labi kadri, un visi forši cilvēki. Vot, lai viņš nav diriģents, labi, lai nav, bet viņš būs vienalga labs speciālists kaut kādā citā jomā. Es redzu, ka viņi nepazūd, un tas ir forši. Cits, piemēram, dzied akadēmiskajā korī, cits vēl citā korī, cits ir kormeistars, cits ērģelnieks, un interesanti, ka ir pat ērģelnieki, kuri teica un bļāva, ka viņiem tā diriģēšana nav vajadzīga, un pēc tam viņš ar kora diriģēšanu pelna sev iztiku. Un es nekad mūžā nebūtu iedomājies, ka tā meitene kādreiz diriģēs. Nekad.! Vai cits kaut ko te knapi, knapi diriģē četrus gadus, tad aizbrauc uz ārzemēm un tur vada kori. Tomēr tā mūzika dod citu domāšanu, pilnīgi citu. Tās smadzenes darbojas radošāk, arī citās sfērās. Tas tā īsumā arī viss. (smaida)
Lūk, šādas pārdomas Ērikam Čudaram raisījušās nu jau pirms 10 gadiem. Aprunājoties ar Ēriku šodien, un jautājot, kā ar šodienas acīm viņš skatās uz savām muzikālajām gaitām, viņš atbild: “Agrāk bija savādāk un tagad ir savādāk. Ja agrāk es būtu varējis izmantot visas tagadējās iespējas, tad tas, protams, būtu superīgi. Agrāk tomēr daudz ko mūzikā nevarēja vienkārši iegūt – visi ieraksti, nošu materiāli… Tagad tas ir daudz, daudz plašāk pieejams, un tas jau ir ļoti labi!”. Bet par vienu diriģents ir pārliecināts – viņš ir izvēlējies savu īsto profesiju. Lai arī šis laiks ir gana sarežģīts un nav pilnīgas drošības sajūtas par savu darbu - tiek slēgtas skolas, likvidēti orķestri, Ēriks nebaidītos sākt visu atkal no nulles un izmēģināt ko jaunu: “Es varētu atvērt savu mājas restorānu, uzsākt kādu jaunu biznesu tirdzniecības jomā, es varu kanalizācijas izrakt, ja kādam vajag, un vēl varu arī IKEA mēbeles likt kopā. Jau ir pieredzīte (smejas).”.
JIRMV kolektīva vārdā sirsnīgi sveicu jubilāru svētkos un novēlu, lai piepildās katra diriģenta sapnis – diriģēt kopkori uz lielās Dziesmusvētku estrādes!
Autore: Laura Ivanova,
JIRMV IP Taustiņinstrumentu spēle – Ērģeļspēle skolotāja