Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskola (AKCMV) - tā ir īpaša vieta, sevišķa kultūrtelpa Cēsīs un visā Vidzemes reģionā, ko gadu gaitā rūpīgi veidojuši tajā strādājošie un muzicējošie cilvēki - pedagogi personības. Tādēļ piedāvājam ar interviju starpniecību iepazīt mūsu pieredzējušākos pedagogus. Ciklu turpinām, ieklausoties AKCMV klavierspēles pedagoģes Intas Kārkliņas teiktajā.

Pedagogus uz sarunu aicināja un viņu izteiktās domas apkopoja AKCMV pedagoģe Anitra Rause.

 

Intervija ar skolotāju Intu Kārkliņu 2019. gada rudenī

A.Rause: “Skolotāja Inta! Jūs savā profesijā esat liels un svarīgs atbalsts topošajiem mūziķiem – mūzikas vidusskolā esat gan speciālo un obligāto klavieru pedagoģe, gan arī koncertmeistare. Kura daļa no tā, ko pedagoga darbā darāt,  jums patīk un sagādā gandarījumu visvairāk? Ko jums pašai nozīmē savs darbs, un vai varat sevi iedomāties citā profesijā?”

I.Kārkliņa: “Man patīk tas, ka mans darbs ir daudzveidīgs. Tas palīdz izvairīties no rutīnas. Visinteresantāk laikam ir strādāt ar specialitātes audzēkņiem, jo ir uzkrāta zināma pieredze. Tā ļauj pamanīt cēloni kādām pianistam raksturīgām grūtībām, kuras jaunais censonis vai nu nepamana, vai neizprot. Ir prieks par to, ka izdodas palīdzēt un kopīgiem spēkiem progresēt. Arī koncertmeistares darbs ir interesants, īpaši tad, ja  priekšnesums ir veiksmīgs. Te gan man jāpiebilst, ka tā ir profesija, kas prasa papildu laiku un darbu, jo sevi  ir jāuztur vajadzīgajā līmenī. Kas attiecas uz vispārējām klavierēm, tad jaukākais ir tieši komunikācija ar dažādu nodaļu audzēkņiem.

Darbs man patīk, joprojām interesē, un to mainīt es negribētu. Bet, ja es būtu jauns cilvēks, kam jāizvēlas profesija, varbūt raudzītos vizuālās mākslas, dizaina virzienā.”

 

Vai piekrītat, ka cilvēks sākas  no savām „saknēm”- savas ģimenes? Kādi ir jūsu pamatiespaidi par vietu un cilvēkiem, pie kuriem ,,ieradāties” – uzaugāt šajā pasaulē? Kad un kādos apstākļos tas notika? Kādas vērtības vecāki jums iemācīja?

Jā, tam es noteikti varu piekrist. Mana bērnība “notika” padomju laikā. Vecāki bija skolotāji, mēs dzīvojām tā sauktajā skolotāju mājā, kur vairākās ģimenēs bijām viena vecuma draudzenes. Tāpat kā mūsdienās, arī toreiz skolotāji mēdza braukt ekskursijās - uz Rīgu, uz teātri. Dažreiz bērnus ņēma līdzi, citreiz atstāja mājās. Tās reizes, kad mājā bijām palikuši tikai bērni, protams, bija visjautrākās, varējām savu “radošumu” netraucēti izpaust.

Es neatceros, ka vecāki mani kaut kā īpaši būtu mācījuši, bet bija pašsaprotami, ka arī bērnam ir zināmi uzdevumi un pienākumi, kas jāveic. Tajos laikos bērnu visatļautība un izredzētība, ja tā var teikt, nebija modē.

 

Vai ir kādas lietas, kur jūsu domas atšķiras no tā, kā jums mācīja vecāki?

Nu, protams! Neviens jau laikam neizaug kā savu vecāku dubultnieks. Arī es apmēram vidusskolas vecumā sajutu zināmu disonansi ar vecāku uzstādījumiem, bet necentos ar savu „brīvdomību” viņus traumēt. Mācījos labi, vecākiem īpaši jāraizējas nebija.

 

Nākamie nozīmīgie jauna cilvēka veidotāji ir viņa skolotāji. Kuri no jūsu skolotājiem atstājuši vispaliekošākās pēdas jūsu sirdī un  līdz ar to arī dzīvē?

Ja runājam par mūziku, tad ir vairāki cilvēki, kuriem esmu ļoti pateicīga.  Pirmkārt, gribu pieminēt savu brīnišķīgo pirmo klavierskolotāju, pie kuras es sāku mācīties privāti. Tā bija Margarita Tomsone, mūsu ievērojamā komponista Jāzepa Mediņa meita. Bērnu mūzikas skolu beidzu pie skolotājas Irēnas Ostašas, kura pamanīja manu interesi un virzīja uz mūzikas vidusskolu. Arī tālāk ar skolotājiem man ir ļoti veicies. Gan mūzikas vidusskolā, gan vēlāk akadēmijā. Īpaši gribu atzīmēt pasniedzēju Ausmu Borsku, pie kuras mūzikas akadēmijā mācījos koncertmeistaru klasē. Viņa bija spilgta, neordināra personība gan mūzikā, gan dzīvē, savā ziņā opozīcijā visam ierastajam un pierastajam. Tas uz mani atstāja lielu iespaidu, un tikai pēc vairākiem gadiem es spēju īsti novērtēt šo ietekmi.

 

Kā jūs izvēlējāties kļūt par mūziķi?

Tāpat kā visi, kuri ar to sāk nodarboties bērnībā. Atceros, pašā sākumā mamma nāca līdzi uz visām stundām, klausījās, ko māca skolotāja un, nebūdama nekādi saistīta ar mūziku, tomēr rūpīgi sekoja, lai uzdotais tiktu ievērots un izpildīts. Paldies viņai par to! Tālāk jau viss notika bez īpašiem satricinājumiem. Man stundās bija interesanti, arī mājās es vingrinājos pietiekami, jo patika tā sajūta, ka varu arvien labāk.

 

Ar kādām grūtībām jums iznāca saskarties jaunības posmā, studijās un vēlāk- darba dzīvē? Kā jūs tās pārvarējāt?

Es nevaru un negribu sūdzēties, uzskatu, ka man dzīvē ir  veicies. Protams, mēs katrs vēlamies, lai mums viss ir labi un kārtībā, no otras puses, - ja cilvēks neko vairāk par komfortablu sadzīvi nav pieredzējis, tad diez vai viņš izveidosies par spēcīgu un interesantu personību. Ja tā padomā, jaunība, protams, ir lieliskākais laiks dzīvē, bet reti kuram tā paiet mierā un līdzsvarā. Mēs pieaugam, mums ir jāmācās, jātiek galā ar sadzīves lietām, īpaši tad, ja nedzīvojam kopā ar vecākiem. Un kurš gan jaunību ir pārdzīvojis bez „mīlas mokām”!

Tāpēc man  laikam nebūs vienkāršas receptes dzīves grūtību pārvarēšanā. Vienīgais, ko varu ieteikt, - lai cik daudz draugu un labvēlīgu cilvēku jums nedotu padomus, esiet drosmīgi, ieklausieties sevī!

 

Attiecības „skolotājs-audzēknis”- kas tas vispār ir?

Uz šo jautājumu ir grūti atbildēt. Tik daudz kas mūsu dzīvē un pasaulē nepārtraukti mainās! Arī attiecības starp cilvēkiem. Protams, vieglāk un ātrāk ir nodibināt kontaktu ar tiem audzēkņiem, kuriem jau vecāki ir iemācījuši, ka korekta uzvedība un cieņpilnas attiecības ir pamats jebkurai sadarbībai, bet gadās visādi...

Ko jums nozīmē jūsu audzēkņi?

Mani audzēkņi man nozīmē ļoti daudz, jo ar viņiem es esmu kopā lielāko daļu sava laika un pati realizējos kā pedagogs un mūziķis.

 

Vai ir tādi, par kuriem gribētu pastāstīt vairāk?

Es negribu nevienu izcelt, jo kaut kādā ziņā katrs ir īpašs un atmiņā paliekošs. Es tikai ceru, ka mūsu kopīgās stundas, tāpat kā man savulaik, kad vēl mācījos, atstās jaunajā cilvēkā kādas pēdas mūzikas izpratnē, dos kādu orientieri  tālākajā dzīvē.

 

Kādas vērtības jūs cenšaties nodot saviem audzēkņiem?

Nu, pirmkārt, mans uzdevums ir iedot profesionālus pamatus klavierspēlē. Bet tas nav vienīgais uzdevums, īpaši domājot par specialitātes audzēkņiem. Ļoti svarīgi, lai jaunietis sevi attīsta vispusīgi, iegūst informāciju, iespaidus, apmeklē koncertus. Un vēl ļoti būtiski ir saprast, ka, izvēloties apgūt mūziku profesionāli, nākotnē tas nebūs tikai darbs. Tas būs dzīvesveids, kam nāksies pakārtot daudzas citas lietas.

 

Kas jums dzīvē dod spēku un prieku?

Daudz kas! Sākot jau ar labi padarīta darba sajūtu gan skolā, kas nozīmē veiksmīgi novadītu stundu, labu audzēkņa priekšnesumu, dalību kādā konkursā, gan arī sadzīvē. Mani ļoti iedvesmo un sagādā prieku labu koncertu apmeklēšana, filmas, grāmatas, patīk arī kaut kur aizbraukt, redzēt ko jaunu.

 

Vai ir kādas lietas, notikumi, kurus būtu savā dzīvē vēlējusies notiekam citādāk? To man ir grūti pateikt, jo es nezinu, kā būtu, ja būtu. Sapņošanas periods man ir beidzies jau labu laiku atpakaļ, bet es domāju, ka katrs mēs lielā mērā veidojam savu dzīvi un arī dzīves notikumus.

 

Jūsu mīļākais komponists, skaņdarbs un - kāpēc tieši šis?

Šis ir vienkāršs jautājums, uz kuru es nevaru vienkārši atbildēt, jo arī tā ir lieta, kas gadu gaitā mainās diezgan ievērojami. Ir tik daudz brīnišķīgas mūzikas, tik daudz izcilu komponistu, skaistu, interesantu, pārsteidzošu skaņdarbu! Tas būtu ļoti bēdīgi, ja man būtu jāmīl viens komponists vai viens skaņdarbs!

 

Jūsu novēlējums AKCMV  jubilejas gadā?

AKCMV - esam mēs, kas mācāmies un strādājam šajā skolā. Es novēlu, lai, mainoties laikam līdzi, mums izdodas saglabāt un turpināt labās tradīcijas!