Ar Velgu Polinsku iepazinos radošajā nometnē Vītolēni, kad uzaicināju viņu par vijoles spēles skolotāju. Pa šiem gadiem esmu apbrīnojusi viņas darba spējas, uzņēmību, gaišumu, spēku, radošumu un vēl piedevām – brīnišķīgu mammu. Vēlos, lai arī jūs ar viņu iepazītos.

 

Pastāsti par savu ceļu mūzikā.

Ļoti grūts.

Mans ceļš iesākās Gulbenes mūzikas skolā. Mamma diezgan agri izdomāja, ka es mācīšos mūziku profesionāli. Tad nu skolotāja uzrotīja piedurknes un darīja visu iespējamo, lai tas izdotos. 

Ja tā būtu tikai mana izpratne un mana atbildība, diez vai iestātos vidusskolā. Bet skolotāja bija neatlaidīga. Pēdējos divus gadus strādāja ar mani katru dienu. Es biju diezgan tipisks mūzikas skolas audzēknis. Daudz uzmanības veltīju panākumiem skolā, dziedāju ansamblī, spēlēju tautasbumbu, aušanas pulciņš, teātra pulciņš. Mums daudz lika strādāt arī mājās – gatavot konservus, ravēt dārzu, braukt uz mežu ogās un sēnēs. Mūzikas skola tam visam kaut kur pa vidu. Protams, pati vingrinājos ļoti reti. Tāpēc skolotāju istaba, kur tiku aizsūtīta "izmācīties mājās uzdoto", manā dzīvē ieņem lielu lomu. Vēl tagad smejos, ka mūzikas skolā mana vidējā atzīme bija punkts vai jautājuma zīme pa visu atzīmju ailīti dienasgrāmatā.

Iestājos Jāzepa Mediņa Rīgas Mūzikas vidusskolā. No sirds mīlu šo skolu – tā man devusi vislielāko rūdījumu un arī vislabākos draugus! Mācījāmies kā traki, lai tiktu ar visu galā. Mācības Mediņos pilnīgi noteikti nelīdzinās mācībām vispārizglītojošā skolā. Tomēr man ļoti patika skolas draudzīgā vide – nekāda mobinga, apsmiešanas vai pazemošanas skolēnu starpā. Tas ir ļoti svarīgi.

Pēc tam jau, protams, Akadēmija – bakalaurs un arī maģistrantūra.

Bet ceļa grūtums tā laika “klasiskajā” pedagoģijā. Vēlme rūdīt raksturu un veicināt motivāciju "par spīti", nemitīga vietas ierādīšana diemžēl mani nevis motivēja, bet arvien vairāk lika noticēt, ka mana vijoļspēle nekad nesasniegs profesionālu līmeni. Maģistrantūras beigšanas eksāmenu spēlēju ar vienu domu: "Cik žēl, ka komisijai tas jāklausās!" 

Tagad varu par to runāt, bet tas bija ilgs ceļš un milzīgs darbs ar sevi un savu sakropļoto psihi. 

Neraugoties ne uz ko, vijoli neesmu pametusi.

Tavs pedagoģiskais darbs.

Tagad pati esmu skolotāja, turklāt ļoti stingra. Noteikti nepretendēju uz gada skolotāja titulu, taču man ir ļoti svarīgi, lai audzēkņi klasē jūtas droši, lai zina, kurā attīstības posmā atrodas, un lai saprot, kas un kāpēc ir jāmācās. Vienlaikus arī redzu, ka šodienas jaunieši ir daudzkārt trauslāki un emocionālāki, nekā bijām mēs. 

Jau teicu, ka cenšos "uztaustīt" katru bērnu, kas pie manis atnāk, cik vien tas ir manos spēkos. Man, protams, arī ir sava subjektīvā izpratne par to, kā būtu jābūt "pareizi", un tā mani noteikti vada manā darbā. Taču galvenais – cenšos būt cilvēcīga. Es, piemēram, nevirzu savus audzēkņus obligāti pa mūzikas ceļu – ļauju viņiem pašiem sajust, kas tad ir tas aicinājums, jo, manuprāt, darot savu sirdslietu, var panākt vislabākos rezultātus. Ikdienā ar mani ir visādi: ir stundas, kad pasaku, ka neiesim prom, kamēr nebūs izdarīts darbs. Ir stundas, kad ļauju skolēnam vienkārši nenākt, jo bērns ir pārguris un to godīgi pasaka (tas gan notiek ļoti reti). Bet, kā jau teicu, tā ir tikai mana subjektīvā sapratne par pedagoga darbu.

 

Tava pieredze radošajā nometnē Vītolēni.

Uz "Vītolēniem" gribēju braukt kā dalībnieks, kad mācījos Mediņos. Toreiz nevarēju, jo nebija naudas. Bet dzīve mani tāpat atveda uz nometni – tikai pedagoga statusā. Uz pirmo nometni atbraucu ar abiem bērniem: meitai 3 gadi, dēls vēl uz rokām. Tas bija pilnīgs kosmoss, bet šobrīd, plānojot vasaru, "Vītolēni" pat netiek apspriesti – patlaban tā ir daļa no manas dzīves, tā ir tāda 10 dienu paralēlā pasaule, kur satiekos ar sev mīļiem, talantīgiem un radošiem cilvēkiem un kur visi kopā radām daudz foršu lietu.

Arī meita, var teikt, izaugusi nometnē – tagad spēlē mežragu orķestra rindās. Vīrs ar dēlu katru gadu brauc uz noslēguma koncertiem. 

 

Ko vēl dari, kas nav saistīts ar mūziku?

Mana otrā specialitāte ir tulks. Pērn absolvēju Latvijas Universitāti ar sarkano diplomu – tas ir mans lepnums, jo paralēli studijām (kopā tulkošanu studēju 5 gadus, visus pilna laika klātienē) gan strādāju, gan audzināju bērnus. Ikdienā gan pārsvarā tulkoju rakstiski. Bet bez tulkošanas un pedagoģijas pagūstu arī visu ko citu.

Tulkošanas tirgū esmu nu jau septiņus gadus, un te mana galvenā specialitāte ir medicīnas iekārtu rokasgrāmatu tulkošana. Esmu arī iztulkojusi daiļliteratūŗas grāmatu (Agates Nesaules "Zudušie saulgrieži") un Skaņumājas mācību grāmatas tautas instrumentu spēles apguvei. Pagājušā gada nogalē iznāca grāmata, kurai biju literārā redaktore – Vinko Mēderndorfera "Sirds plaukstā". Daiļliteratūra man ir ļoti mīļa, taču tā nav ikdiena – drīzāk mazie svētki. 

Nu jau vairākus mēnešus esmu iesaistījusies Erasmus+ projektā "Vieglās valodas veicināšana sociālai iekļaušanai". Arī te runājam par tulkošanu, tikai citā aspektā – tā ir tulkošana no standarta latviešu valodas vieglajā valodā, lai cilvēkiem, kam ir lasīšanas un uztveres grūtības, būtu vieglāk kļūt patstāvīgiem.

Tāpat diezgan regulāri arī spēlēju dažādos projektos. Darba orķestrī gan man nav, toties vijoļspēle tiešā vai netiešā veidā man atnesusi gandrīz visu, kas man tagad dzīvē ir: draugus, ģimeni, arī otru specialitāti.

 

Pastāsti par Madaru un kā viņš izmainīja tavus dzīves uzskatus?

Jā, par Madaru visiem patīk parunāt. Madars ir mans jaunākais – ārkārtīgi smieklīgs, mīļš un ļoti aktīvs septiņgadnieks. Dejo tautas dejas, spēlē futbolu, apmeklē dažādas attīstošās nodarbības. Palīdz man uzklāt galdu un dusmojas, kad jātīra zobi. Dauna sindroms ir tikai viena no viņa īpašībām. Tiesa, manā dzīvē tas ieviesis lielas korekcijas, bet visas uz labu.

 

Ko tev pašai nozīmē tavs darbs un vai vari sevi iztēloties citā profesijā?

Ikvienā no saviem darbiem gūstu gandarījumu un attīstu savu pašvērtības sajūtu. Katram no tiem ir arī cita loma manā dzīvē – varbūt tāpēc ir grūti atteikties no jebkā, ko daru. Bet citā profesijā man sevi nemaz nav jāiztēlojas – tās es mainu vairākas reizes dienā: no rīta esmu skolotāja, tad asistents bērnam, pēc tam biedrības vadītāja, bet vakarā tulkotāja. Esmu sapratusi, ka dzīvē varētu darīt jebko, tāpēc ir forši, ka sanācis nonākt pie tā, kas man tiešām dara prieku.

 

Kuri no taviem skolotājiem atstājuši vispaliekošākās pēdas tavā dzīvē?

Katrs no viņiem atstājis ko paliekošu. No viena esmu mācījusies pieņemšanu, no cita – stingrību, vēl no cita – smalkas muzikālās nianses, pacietību un arī to, kā es negribētu darīt pati. Daudz no minētā pie manis “atnācis” krietni pēc skolas absolvēšanas – tu dzīvo, dzīvo, un tad no apziņas dziļumiem izlien kāda atmiņa, kāda doma, kas konkrētajā brīdī izskatās pilnīgi citādi un atnes pilnīgi citu izpratni.

 

Kas tev dzīvē dod spēku un prieku?

Viss, ko man izdodas ieraudzīt kā prieku un spēku nesošu: kafija piemājas pagalmā, pusstunda pirms miega, lasot grāmatu, pārgājiens, izbrauciens ar motociklu, pasēdēšana ar draugiem, veiksmīga audzēkņa uzstāšanās, kārtīga izpļāpāšanās, ziedi uz galda vai pastaiga vīram pie rokas. Mums apkārt ir patiešām daudz skaistuma un prieka, un, kad neļaujam dzīves grūtumam visu nomīdīt, tad arī ir, no kā pasmelties spēku nākamajai dienai.