Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskola (AKCMV) - tā ir īpaša vieta, sevišķa kultūrtelpa Cēsīs un visā Vidzemes reģionā, ko gadu gaitā rūpīgi veidojuši tajā strādājošie un muzicējošie cilvēki - pedagogi personības. Tādēļ skolas 95. jubilejas gadā piedāvājam ar interviju starpniecību iepazīt mūsu pieredzējušākos pedagogus. Ciklu turpinām, ieklausoties divos AKCMV pedagogos – taustiņinstrumentu nodaļas vadītājas, klavierspēles pedagoģes Ilzes Mazkalnes un AKCMV mūzikas skolas vadītāja, klavierspēles pedagoga Guntara Mazkalna teiktajā.

Pedagogus uz sarunu aicināja un viņu izteiktās domas apkopoja AKCMV pedagoģe Anitra Rause.

 

Intervija ar skolotāju Ilzi Mazkalni

A.Rause: “Ļoti cien. skolotāja Ilze! AKCMV klavieru klase ir ļoti cieši saistīta ar jūsu vārdu – varētu teikt, ka tie ir gandrīz sinonīmi. Šķiet, nav konkursa, no kura jūsu audzēkņi neatgrieztos ar laureātu diplomiem. Arī katrā mūsu mācību iestādes koncerta programmā lasāmi jūsu audzēkņu vārdi.  Ko jums pašai nozīmē savs darbs, un vai varat sevi iedomāties citā profesijā?”

I.Mazkalne: “Tas ir ļoti grūts jautājums... Mans darbs ir mana dzīve! Tas ir gan darbs, gan hobijs. Šis darbs ir gan grūts, gan skaists - bieži sagādā lielu gandarījumu. Savu izvēli nekad neesmu nožēlojusi. Darbs ir interesants un radošs. Ar gandarījumu varu noraudzīties, kā no mazā cilvēciņa pirmajiem soļiem klavierspēlē izaug lielisks mūziķis. Vai varu sevi iedomāties citā profesijā? Domāju, nē.

Kā jau katram bērnam, arī man domas- par ko kļūt - mainījās. Bija laiks, kad gribēju kļūt par ārsti, jo mamma strādāja Apes slimnīcā par grāmatvedi. Tie cilvēki, kuri staigāja baltajos halātos un palīdzēja citiem, likās ļoti īpaši. Kad jau mācījos mūzikas vidusskolā, sapratu, ka būšu klavierskolotāja.”

 

Vai piekrītat, ka cilvēks sākas no savām “saknēm”- savas ģimenes? Kādi ir jūsu pamatiespaidi par vietu un cilvēkiem, pie kuriem “ieradāties” – uzaugāt? Kad un kādos apstākļos tas notika? Kādas vērtības vecāki jums iemācīja?

Mana bērnība pagāja Latvijas mazpilsētā Apē. Mani vecāki ar darbu mūzikas laukā nebija saistīti. Ģimenē augām četri bērni, un vecākiem bija daudz jāstrādā, lai mūs visus izskolotu, jo tolaik finansiāli tas nebija viegli. Arī mēs vasaras brīvdienās vienmēr kaut kur strādājām. Ikdienā katram bija savi darbiņi. Esmu ļoti pateicīga saviem vecākiem, kuri man iemācījuši, ka bez uzcītīga darba neko nevar sasniegt! Vecāki nebija profesionāli mūziķi, bet mājās bieži dziedājām, tēvs spēlēja ģitāru, akordeonu, lai gan mūzikas skolā nebija mācījies.

Tolaik Apē mūzikas skolas nebija, bet kultūras namā darbojās mūzikas pulciņš, kurā skolotājas Veltas Čakas vadībā bērni varēja mācīties klavierspēli un solfedžo. Bērnudārzā mūzikas nodarbības vadīja ļoti jauka skolotāja, kura mums mācīja dziedāt.  Tur arī es pirmo reizi ieraudzīju klavieres un dzirdēju, kā tās spēlē.  Muzikālā audzinātāja ieteica maniem vecākiem vest mani uz mūzikas pulciņu. Tā es sāku mācīties klavierspēli.  Skolotāja Velta Čaka bija stingra, prasīga skolotāja.  Vecāki klavieres man nopirka tikai tad, kad gāju 3.klasē, viņi nekad nav mani skubinājuši spēlēt, es to darīju pati. Viņi mūs radināja pie patstāvības. Mans tēvs bija liels grāmatu lasītājs.  Grāmatas tika gan pirktas, gan ņemtas no bibliotēkas, kura atradās blakus mūsu mājai. Arī mēs, bērni, tās brīvos brīžos lasījām.

Vai ir kādas lietas, kur jūsu domas atšķiras no tā, kā jums mācīja bērnībā?

Katrs laikmets atšķiras ar mācību programmām un mācīšanas metodēm. Manā bērnībā skolā bija jāmācās no galvas dzejoļi, stāsti, bija glītrakstīšana. Biežā dzejoļu mācīšanās bērniem trenēja atmiņu, līdz ar to arī mūzikas skolā skaņdarbus no galvas apgūt bija vieglāk. Nebija datoru, mobilo telefonu, tādēļ vairāk laika atlika grāmatu lasīšanai, sava instrumenta spēlēšanai.

 

Nākamie nozīmīgie jauna cilvēka veidotāji ir viņa skolotāji. Kuri no jūsu skolotājiem atstājuši vispaliekošākās pēdas jūsu sirdī, prātā un  līdz ar to arī dzīvē?

Man ir ļoti veicies ar saviem skolotājiem. Paldies pirmajai klavierskolotājai Veltai Čakai, kura iedeva pamatus klavierspēlē un rosināja tālāk mācīties mūzikas skolā Alūksnē.

A. Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolā mācījos pie izcilas skolotājas Guntas Božas, viņa prata raisīt nopietnu interesi par mūziku. Skolotāja dzīvoja Rīgā un bieži mums sagādāja biļetes uz dažādiem izcilu mākslinieku koncertiem. Par viņas pedagoģisko talantu liecināja fakts, ka mēs, viņas audzēknes (Ilze Treija, Lelde Krastiņa un es), izturējām konkursu un tikām uzņemtas Jāzepa Vītola Konservatorijā. Gunta Boža joprojām strādā Jāzepa Mediņa Mūzikas vsk., un viņas audzēkņi ir daudzu starptautisku pianistu konkursu laureāti.

Milzīgs paldies jāsaka prof. Igoram Kalniņam, pie kura mācījos J.Vītola Konservatorijā. Daudz vērtīga guvu no prof. Ilzes Graubiņas, prof. Arņa Zandmaņa, piedaloties starptautiskajos pianistu meistarkursos Ventspilī.

Gribu pieminēt un pateikties skolotājai Anitai Pāžei, kura man vadīja pedagoģisko praksi Konservatorijā un savu padomu deva arī tad, kad strādāju jau Cēsīs.

Kā jūs izvēlējāties kļūt par mūziķi? 

Tā kā man patika spēlēt klavieres, pēc Alūksnes Mūzikas skolas absolvēšanas iestājos Cēsu Mūzikas vidusskolā. Klavieru skolotāja Gunta Boža bija tā, kura šo interesi par mūziku un klavieru spēlēšanu pastiprināja un iedvesmoja. Mūzikas vidusskolā pedagoģiskajā praksē jau tolaik man padevās darbs ar audzēkņiem. Tolaik pedagoģisko praksi vadīja skolotāja Guna Jansone, un, kad brauca komisija no Rīgas, atklāto stundu praksē viņa uzticēja man. Pēc Jāzepa Vītola Konservatorijas absolvēšanas atgriezos strādāt Cēsu Mūzikas vidusskolā, lai gan bija piedāvājums strādāt J.Mediņa mūzikas vidusskolā, kurā, aizvietojot savu bijušo skolotāju Guntu Božu, strādāju studiju laikā.

Ar kādām grūtībām jums iznāca saskarties jaunības posmā, studijās un vēlāk - darba dzīvē? Kā jūs ieteiktu pārvarēt  šādas grūtības?

Es tādas īpašas grūtības neizjutu. Man patika mācīties, patīk savs darbs, cilvēki apkārt. Atceros sava profesora Igora Kalniņa vārdus: “Dzīvē var būt dažādas situācijas, priecīgas un bēdīgas, tuvu cilvēku aiziešana, materiālu lietu zaudējumi, bet tas, ko tu esi apguvusi pie sava instrumenta un jebkuras citas zināšanas, to neviens nevar atņemt!

Attiecības “skolotājs - audzēknis” - kas tas vispār ir?

Skolotājs - audzēknis  – tā ir savstarpēja mijiedarbība. Audzēknis mācās no manis, bet es daudz gūstu no saviem audzēkņiem, jo ar katru no viņiem skaņdarbu apgūšanas un interpretēšanas process ir citādāks. Man ir prieks un gandarījums, ja izdodas raisīt nopietnu interesi par mūziku un izvēlēto instrumentu, ja esmu devusi iedvesmu neskaitāmas stundas pavadīt pie klavierēm.

Ko jums nozīmē jūsu audzēkņi?

Laikam esmu stingrā un prasīgā skolotāja, bet, neskatoties uz to, ar daudziem audzēkņiem - absolventiem vēl pēc gadiem esam draugi.

Vai ir audzēkņi, par kuriem gribētu pastāstīt vairāk?

Īpaša saikne izveidojas ar tiem audzēkņiem un viņu vecākiem, kuri piedalījušies dažādos konkursos, jo tas prasījis neskaitāmas stundas kopīga darba. Starp viņiem ir arī tādi, kas savu profesiju ar mūziku nav saistījuši.

Spilgtā atmiņā palikusi Linda Breide, ar kuru tūlīt pēc Latvijas neatkarības atgūšanas bija iespēja piedalīties starptautiskā pianistu konkursā Jērā (Francijā), un atgriezāmies ar “Grand Prix” lauriem. Cēsu mūzikas skolai tas bija pirmais starptautiskais panākums.

Atceros braucienu uz konkursu Švarcvaldē, kurā piedalījās un 1.vietu ieguva mūzikas vidusskolas audzēkne Ilze Jaunzeme.  Viņa šobrīd ir koncertējoša pianiste. Ilzei piemīt lielas darba spējas un neizsīkstoša interese arvien pilnveidoties.

Gandarījumu sagādāja darbs ar audzēkņiem Gunu Vaitovsku, Ilzi Melbiksi, Zandu Grīnbergu un Juri Rumaku. Viņi mācījās vienā kursā, kopā 12 pianisti. Tolaik bija jāmācās pieci gadi, bet mani audzēkņi izvēlējās skolu beigt vienu gadu ātrāk, tas viņiem izdevās lieliski. Kvalifikācijas eksāmena priekšsēdētāja bija izcilā pianiste un pedagoģe prof. Ilze Graubiņa, kura mūsu kopējo darbu ļoti augstu novērtēja.

Manas audzēknes Guna Vaitovska-Rācene un Irita Muižniece-Merga tagad ir manas jaukas kolēģes.

Gribu pieminēt Rihardu Plešanovu, kurš pie manis mācījās no 5. līdz 8.klasei. Šajā īsajā laika posmā ieguvām pirmās vietas valsts konkursā, starptautiskajā pianistu konkursā Parīzē, Tallinā. Vairākkārt radās iespēja spēlēt kopā ar Vidzemes kamerorķestri. Rihards vienmēr spēlēja ar lielu aizrautību un mūzikā ielika neviltotas emocijas.

Vienmēr atmiņā paliks Romāns Vendiņš - pašreiz ievērojams džeza pianists. Neskatoties uz savu aizraušanos ar šo žanru, Romāns teicami pabeidza mūzikas vidusskolu ar klasisko repertuāru, iestājās mūzikas akadēmijas klavieru nodaļā un to absolvēja, bet maģistra grādu ieguva džeza kameransambļa klasē. Jūtos gandarīta, ka savos koncertos Romāns vienmēr piemin Cēsu Mūzikas vidusskolu un ir pateicīgs savai skolotājai.

Tomass Kozlovskis pie manis mācījās, sākot ar sagatavošanas klasi, un paralēli mācībām ģimnāzijā pabeidza arī mūzikas vidusskolu. Šis bija ļoti spilgts, koncertiem un konkursiem bagāts laika periods. Ar Tomasu godalgotas vietas gūtas konkursos Latvijā, Francijā, Itālijā, Grieķijā, Čehijā, Polijā. Priecājos, ka Tomass, lai arī neturpināja izglītību Mūzikas akadēmijā, bet studēja arhitektūras tehnoloģijas augstskolā Dānijā un pašreiz ir 3.kursa students Rīgas Tehniskajā universitātē, vēl aizvien spēlē klavieres, apmeklē koncertus un nav zaudējis interesi par mūziku. Liels paldies jāsaka Tomasa vecākiem, kuri vienmēr atbalstīja visos konkursos!

Ar Tomasu vienā laikā mācījās Madara Kalniņa, Aija Bērziņa. Abas audzēknes, spēlējot duetā klavieru ansamblī, ieguva 1.vietu starptautiskā konkursā Nicā (Francijā). Madara nu jau ir mana kolēģe un veiksmīgi strādā P.Jurjāna Mūzikas vidusskolā, ir laba skolotāja un koncertmeistare. Esmu gandarīta par savām audzēknēm, kuras strādā Cēsu reģiona mūzikas skolās: Initu Lembu Čerbikovu, Zaigu Petrovsku, Ingu Strazdiņu, Aivu Tauriņu, Adelīnu Lesku u.c.

Lepojos ar pašreizējiem audzēkņiem: Keitu Koreņkovu, Melissu Takanbekovu, Raivo Grozu, Alisi Gāršu, kuri Cēsu Mūzikas skolas vārdu spodrinājuši konkursos Latvijā, Itālijā, Igaunijā, Lietuvā, Francijā.

Lielu paldies saku savu audzēkņu vecākiem, bez kuru atbalsta šie panākumi nebūtu iespējami!

Kādas vērtības jūs cenšaties nodot saviem audzēkņiem?

Pirmkārt, darba mīlestību, jo bez uzcītīga darba, lai arī cik talantīgs esi, neko nevar sasniegt.

Kas jums dzīvē dod spēku un prieku?

Tā ir mana ģimene, labi koncerti, teātra izrādes, ceļojumi, vasaras laukos, mani audzēkņi un labi cilvēki visapkārt.

Vai ir kādas lietas, notikumi, kurus būtu  vēlējusies notiekam citādāk?

Kopumā viss ir noticis, kā esmu vēlējusies, vienīgais - būtu gribējusi, lai pašai būtu bijis vairāk laika spēlēt.

Jūsu mīļākais komponists, skaņdarbs, un - kāpēc tieši šis?

Man nav viena mīļākā komponista vai skaņdarba. Patīk J.S.Baha mūzika, Mocarta, Bēthovena, komponistu - romantiķu F.Šopēna, S.Rahmaņinova, J.Brāmsa skaņdarbi, ko pati bieži esmu izvēlējusies savā repertuārā. Studiju laikā ļoti bieži klausījos J.Brāmsa 2.klavierkoncertu, S.Rahmaņinova Simfoniskās dejas. Ļoti tuvas man ir L.van Bēthovena pēdējās klaviersonātes.

Jūsu novēlējums AKCMV jubilejas gadā?

Skolai novēlu izaugsmi profesionālajā jomā un audzēkņu skaita ziņā. Vēlētos, lai uzņemšanā būtu konkurss un skolā mācītos talantīgi, ar darba spējām apveltīti audzēkņi. Lai skolā ir draudzīga, radoša atmosfēra gan audzēkņu, gan skolotāju un darbinieku kolektīvā!

 

Intervija ar skolotāju Guntaru Mazkalnu 2019. gada nogalē

A.Rause: “Godājamais skolotāj Guntar! Jūsu vārds ilgus gadus cieši jo cieši savijies ar AKCMV vārdu – esat mācību daļas vadītājs t.s. „mazajā” mūzikas skolā. Droši vien tas bijis liels izaicinājums – politiski un ekonomiski  dažādos laikos sekmīgi vadīt mācību darbu bērnu skolā?”

G.Mazkalns: “Katrā ziņā sākums nebija viegls. Strādājām dažādās telpās:  muzejā, Alfrēda Kalniņa mājā pie Jāņa baznīcas, Ziemeļu ielā. Nebija jau arī pieredzes šādā darbā. Kā pedagogs sāku strādāt Jāņa Sprancmaņa laikā, bet mans mācību daļas vadītāja izaugsmes laiks sākās ar direktoru Jāni Porieti. Pusgadu viņš mani skoloja. Porieša vadībā rakstīju koncertprogrammas, kopā vērtējām audzēkņu sasniegumus mācību koncertos, konkursos. Viņam bija svarīgs mans vērtējums, un tad J. Porietis aicināja mani kļūt par mācību daļas vadītāju.”

Vai pats esat gandarīts un  apmierināts ar paveikto šajos gados?

Domāju, jā!

Ko jums pašam nozīmē savs darbs, un vai varat iedomāties sevi citā profesijā?

Mans darbs man ir sevis apliecinājums. Droši vien vairs nevaru iedomāties sevi citā profesijā.

Daži vārdi par ģimeni, kurā uzaugāt.

Manam  tēva bija agronoma izglītība, ilgus gadus  viņš bija kolhoza priekšsēdētājs. Brīvos brīžos spēlēja vijoli. Māmiņa,  izteikti labestīga, nekad neuzspieda citiem savu gribu.

Vai ir kādas lietas, kur jūsu domas tagad atšķiras no tā, kā bērnībā tika mācīts?

Tagad ir cits gadsimts, citas vērtības un cita pasaules uztvere.

Nākamie nozīmīgie jauna cilvēka veidotāji ir viņa skolotāji. Kuri no jūsu skolotājiem atstājuši vispaliekošākās pēdas jūsu sirdī, prātā un līdz ar to arī dzīvē?

Valkas Mūzikas skolā man bija brīnišķīgs klavierspēles skolotājs Arnis Ontensons. Pateicoties viņam, es iestājos AKCMV un esmu kļuvis par klavierspēles skolotāju.

Kā jūs izvēlējāties kļūt par mūziķi?

Tas notika manu skolotāju iespaidā.

Ar kādām grūtībām jums iznāca saskarties jaunības posmā, studijās un vēlāk - darba dzīvē? Kā šīs grūtības pārvarējāt?

Centos gan mācīties, gan vingrināties un, protams, nepiemirsu arī blēņas... Darba dzīvē cenšos domstarpības izrunāt mierīgā gaisotnē. Protams, tas ne vienmēr izdodas.

Ko jums nozīmē jūsu audzēkņi?

Tā ir savstarpēja mijiedarbība: viņi mācās no manis, savukārt es daudz ko gūstu no viņiem.

Vai ir tādi, par kuriem gribētu pastāstīt vairāk?

Audzēkņus cenšos nešķirot. Katrs no viņiem ir personība, kas agrāk vai vēlāk uzplaukst.

Kādas vērtības jūs cenšaties nodot saviem audzēkņiem?

Darba mīlestību, jo bez tās nekas nenotiek.

Kas jums dzīvē dod spēku un prieku?

Mana ģimene, vasaras laukos un mani vaļasprieki.

Vai ir kādas lietas, notikumi, kurus būtu savā dzīvē vēlējies notiekam citādāk?

Domāju, nē.

Jūsu mīļākais komponists un skaņdarbs un - kāpēc tieši šis?

Man nav viena mīļākā komponista un skaņdarba. Galvenais, lai kompozīcijā būtu melodija un krāšņa harmonija.

Jūsu novēlējums  AKCMV  jubilejas gadā?

Lai skolā mācītos daudz talantīgu un darboties gribošu audzēkņu! Lai skolā valdītu labestība un radošums!