Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskola (AKCMV) - tā ir īpaša vieta, sevišķa kultūrtelpa Cēsīs un visā Vidzemes reģionā, ko gadu gaitā rūpīgi veidojuši tajā strādājošie un muzicējošie cilvēki - pedagogi personības. Tādēļ skolas 95. jubilejas gadā piedāvājam ar interviju starpniecību iepazīt mūsu pieredzējušākos pedagogus. Ciklu turpinām, ieklausoties AKCMV klavierspēles spēles pedagoģes Benitas Zvīgules teiktajā.

Pedagogus uz sarunu aicināja un viņu izteiktās domas apkopoja AKCMV pedagoģe Anitra Rause.

 

Intervija ar skolotāju Benitu Zvīguli 2019.gada jūnijā

„Tik jautra kā burbuļu avotiņš,

Tik sēra kā pāri tam vītoliņš,

Deg acīs zaļš spītības uguntiņš,

Iz pirkstu galiem skrien zibentiņš...”

                                 (Aspazija)

A.Rause: “Šādi kāds ļoti vērīgs jūsu audzēknis jūs sveica nesenajā 65 gadu dzimšanas dienā, un, no malas raugoties, šķiet, ka precīzāks un trāpīgāks jūsu raksturojums vairs nevar būt! Kā jūs pati komentētu šo raksturojumu?”

B.Zvīgule: “Pirmās divas rindiņas pirmoreiz dzirdēju latviešu literatūras stundā, Aspazija tā raksturojusi pati sevi. Par pēdējo rindiņu pārprasīju bērniem, vai oriģinālā tiešām tā ir? Skaisti, spilgti vārdi...”

 

Vai piekrītat, ka cilvēks sākas no savām „saknēm”- savas ģimenes? Kādi ir jūsu pamatiespaidi par vietu un cilvēkiem, pie kuriem „ieradāties” – uzaugāt šajā pasaulē? Kad un kādos apstākļos tas notika?

Par ģimeni pilnīgi piekrītu. Šajā pasaulē esmu nākusi Sabilē. Māja atradās ļoti skaistā vietā - Vīna kalna piekājē, tā dēvētais Švarca namiņš, skaista, romantiska māja dārza vidū.

Vēlāk Valdemārpilī jeb Sasmakā es ne vien gāju bērnudārzā, bet arī dzīvoju. Tad viens gads pirms skolas Talsos. Vecāki, domājot par manu skološanu, nolēma pārcelties uz pilsētu, kurā būtu mūzikas vidusskola, un izvēlei bija jānotiek starp Cēsīm un Ventspili. Tāpēc es pirmoreiz mūžā lidoju ar lidmašīnu no Rīgas uz Ventspili, bet atpūtos sanatorijā „Cīrulīši”, kas Cēsīs darbojās pilnā sparā.

 

Kādas vērtības vecāki jums iemācīja?

Mani vecāki bija izcilas personības. Abi ar savu piemēru mācīja pienākuma apziņu, strādīgumu, grūtību pārvarēšanu, zināšanu nepieciešamību. Starp citu, izlasot Laimas Kotas grāmatu „Dienas” sērijā par septiņdesmitajiem gadiem, es sapratu un novērtēju, cik ļoti mani vecāki centās mazināt iekārtas radītos drūmos apstākļus.

 

Vai ir kādas lietas, kur jūsu domas atšķiras no tā, kā jums mācīja vecāki?

Mani vecāki mani audzināja pēc vislabākās sirdsapziņas, domājot un vēlot to labāko. Vienubrīd es domāju, ka pārāk stingri. To, ko es gribēju mainīt, es centos darīt, audzinot savu meitu. Bet vienmēr jāņem vērā apstākļi.

 

Nākamie nozīmīgie jauna cilvēka veidotāji ir viņa skolotāji. Kuri no jūsu skolotājiem atstājuši vispaliekošākās pēdas jūsu sirdī, prātā un  līdz ar to arī dzīvē?

Katrā dzīves posmā tie bijuši citi: vispirms bērnudārza audzinātājas, kas bija ļoti jaunas, ļoti smukas un pucējās. Tai laikā sāku spēlēt klavieres. Mana pirmā klavierskolotāja Lauma Arāja bija tik laba un sirsnīga, ka gribēju iet uz klavierstundām katru dienu.

Cēsu 1.vidusskolas skolotājas bieži bija nostrādājušās līdz pārgurumam, bet saglabāja stāju un mācīja, cik vien labi un interesanti spēja, nenoslīgstot obligāto programmu rutīnā: sk.Maizīte ģeogrāfijā rādīja filmas; sk.Baškirova tulkoja  no krievu „Zinātnes un tehnikas” žurnāliem; sevišķais paldies sk.V.Stokmanei par latviešu valodas gramatikas iemācīšanu un sk.E.Līcei un M.Lapiņai par stipriem pamatiem angļu valodā.

Mūzikas skolā man laimējās paralēli mācīties klavieres pie sk.B.Sāres, sk.L.Rauses solfedžo, abas strādāja pretējās klašu telpās.

Nu, nākamā posma stāsts  par sk.Cintiņu - pats par sevi! Bet ar vislielāko cieņu atceros skolotāju pāri Astrīdu un Aleksandru Grandavus, vēlāk arī kolēģus. Konservatorijā bija trīs nozīmīgi pasniedzēji: vispirms profesors specialitātē Valdis Krastiņš. Kā es teicu: braucu no garīgā tēva pie miesīgās mātes; tad Daina Graubiņa koncertmeistaros, kas bija spilgta personība un iedvesmojoša kā pianiste, ļoti sirsnīgs cilvēks, un visbeidzot angļu valodas pasniedzēja Ausma Siliņa, kura daudz deva gan valodas apguvē, gan ar dzīves padomiem.

 

Kā jūs izvēlējāties kļūt par mūziķi?

Te man ir dzimtas stāsts. Mani izbrīnīja, ka manai vecvecmāmiņai lauku mājā bijis harmonijs, ko viņa spēlējusi. Viņas meitai pilsētā bija klavieres, un tās bija jāmācās spēlēt manai mammai. Klavieru stundas notika Talsu Tautas namā, bet tam tieši pretī atradās Līdaciņas ezers, uz kura ziemā bijusi slidotava. Tā nu mana mamma it kā gāja uz klavierstundām, bet patiesībā slidoja. Mēneša beigās aizgāja samaksāt par stundām, bet skolotāja ar visu naudu gāja pie manas mammas, sakot, ka par nenostrādātām stundām naudu nevar ņemt. Tad nācis sods-pēriens, kura laikā no laukiem iebraukusī vecmāmiņa izsaukusies: „Tā jau tu to bērnu galīgi nositīsi!” Klavieres nespēlētas nevarēja palikt- tā pienāca mana kārta...

Bet vispār jau Paps, kurš pašmācības ceļā bija iemācījies spēlēt vispirms jau vijoli, tad arī klavieres, akordeonu, cītaru un mandolīnu, mani pārbaudīja un ievadīja mūzikā.

 

Ar kādām grūtībām jums iznāca saskarties jaunības posmā, studijās un vēlāk - darba dzīvē?

Grūti bija izvēlēties, ko mācīties pēc 8.klases beigšanas.

Studiju laikā nomāca  Rīga, sevišķi sestdienās, svētdienās, kad ielas pildījās ar fabriku un rūpnīcu krieviski runājošu strādnieku tautu.

Un darba dzīvē viss ir komplicēti...

 

Attiecības „skolotājs- audzēknis”- kas tas vispār ir? Ko jums nozīmē jūsu audzēkņi? Vai ir tādi, par kuriem gribētu pastāstīt vairāk?

Mani audzēkņi ir mana dzīve. Audzēkņi jāiepazīst, jāizpēta, jāizjūt. Lieta jau neapstājas pie mācīšanas stundā. Lai šo stundu iekārtotu sarakstā, jāņem vērā viņa dzīve un apstākļi. Lai panāktu mācīšanos, jāzina audzēkņa iespējas, paradumi, raksturs un tā tālāk. Man jau liekas, ka manas vidusskolas audzēknes man kļūst kā meitas: priecājos par  „mazbērniem”, priecājos par viņu panākumiem. Bet nevar pāris vārdos izstāstīt visu dzīvi.

 

Kādas vērtības jūs cenšaties nodot saviem audzēkņiem?

Šeit  es izgāju no pretējā: prasīju savam skolniekam, ko, viņaprāt, es viņam mācu? Lūk, atbilde: muzikalitāti, disciplīnu, iejūtīgumu, sapratni un vispār, lai „izaugtu labs cilvēks”!

 

Kas jums dzīvē dod spēku un prieku?

Māksla visās tās izpausmēs. Un ne vien mūzika, bet arī citi mākslas veidi, no kuriem, protams, vispirms var izcelt glezniecību. Baletu ļoti izdzīvoju līdzi. Apbrīnoju izcilus operdziedātājus. Prieku dod ceļojumi. Spēku un arī prieku dod dārza darbi. Man patīk puķes un patīk tās aprūpēt. Un uzzīmēt.

 

Vai ir kādas lietas, notikumi, kurus būtu savā dzīvē vēlējusies notiekam citādāk?

Ar to dzīvi ir tā: viņa ir bijusi tāda, kāda ir bijusi. Citādi to vairs nodzīvot nevar. ,,Kā būtu, ja būtu’’ es negribu spēlēt. Un tomēr, ko es būtu vēlējusies? Lai Latvija būtu bijusi brīva valsts jau manā bērnībā.

 

Jūsu mīļākais komponists un - kāpēc tieši viņš?

Mīļāko komponistu izvēlēties un nosaukt lika profesors jau konservatorijā. Viņš bija vēlīgs- varēja saukt trīs, nevis vienu. Tobrīd tie bija J.S.Bahs, K.A.Debisī un Fr.Šopēns. Kad sāku strādāt, Fr.Šopēnu nomainīja Fr.Šūberts.

J.S.Bahs ir mūsu ,,alfa un omega”, ,,gals un sākums’’, to mēs zinām. Bet man tiešām patīk viņu spēlēt un arī mācīt.

K.A.Debisī man profesors iedeva pirmoreiz spēlēt konservatorijas 1.kursā, domādams, ka tas man būs „pret spalvu”, bet izrādījās otrādi. Debisī spēlēju visus studiju gadus, arī Valsts eksāmenā. Debisī ir ļoti vizuāls, tēlains, juteklisks.

Šopēns! Kam nepatīk Šopēns!  Kad vēlāk arī pianiste Jautrīte Putniņa man vaicāja par mīļāko komponistu, par Šopēna apmainīšanu pret Šūbertu viņa teica: „Tu esi kļuvusi viedāka!”

 

Jūsu novēlējums AKCMV jubilejas gadā?

Lai Latvijas spožākās mūzikas personības nāktu no mūsu skolas, kura plauktu un zeltu! Lai būtu jauks un saticīgs kā audzēkņu, tā pedagogu kolektīvs!