Esmu flautiste un es mīlu to, ko es daru, jo tas ietver sevī hobiju, darbu un manu profesiju.

…tā mūsu sarunu ievada asociētās profesores Ilonas Meijas flautas klasē studējošā, kā arī Ķekavas Mūzikas skolas flautas spēles pasniedzēja, Evelīna Lašketa. Nesen viņa atgriezusies no apmaiņas programmas Romā, Itālijā. Par studiju, muzicēšanas un – arī pedagoģijas – pieredzi šodien arī runāsim.

BAIBA SANTA VANAGA

B.S.V.: Klasiskais jautājums – kad un kāpēc sāki apgūt flautas spēli?

E.L.: Man bija seši. Mediņu (Jāzepa Mediņa Rīgas 1. Mūzikas skola – aut.piez.) sagatavošanas klasē mums bija iespēja apmeklēt orķestri, kur rādīja dažādus instrumentus. Pirms aizgāju uz šo koncertu, es jau zināju, ka gribu spēlēt vijoli, bet, sadzirdot vijoles skaņas, es sāku raudāt un aizskrēju prom - sabēdājos, jo sapratu, ka tas nav mans instruments un tad, stājoties mūzikas skolā, es diezgan pārliecinoši zināju, ka gribu spēlēt flautu… un man ļoti patika skolotāja, to es labi atceros.

B.S.V.: Kā jūties šajā neparastajā laikā? Kā Covid-19 pandēmijas izraisītie apstākļi ir ietekmējuši Tavu ikdienu un arī – pašsajūtu?

E.L.: Man šķiet, ka šis laiks ir grūts visiem un es noteikti neesmu izņēmums. Grūtākais šobrīd ir piespiest sevi spēlēt, jo īsti nav redzams mērķis - tā globāli, viss, kas saistīts ar kultūru, tiek atcelts, bet cerams, ka nākošajā mācību gadā viss noskaidrosies.

B.S.V.: Zinu, ka gan studē JVLMA maģistrantūrā, gan strādā par pedagogu mūzikas skolā – kādi ir plusi un mīnusi būt jaunajam pedagogam?

E.L.: Pluss noteikti ir pieredze, jo svaigas atmiņas par vidusskolu un jaunās zināšanas akadēmijā var uzreiz pielietot, nevis piemirst. Gan pluss, gan mīnuss ir tas, ka grūtāk atrast  vidusceļu starp draudzību un -  tai pat laikā - skolotājs-skolēns attiecībām. Es tomēr gribu būt viņiem vairāk draugs un spēlēt kopā (ne smilškastēs, protams). Tajā pašā laikā man ļoti patīk, ka ir kārtība gan stundā, gan mājas darbu izpildē.

B.S.V.: Kā, Tavuprāt, šis laiks ietekmē izglītības un darba procesus - īpaši profesionālās ievirzes izglītībā?

E.L.: Domāju, ka mēs atrodamies uz izglītības sistēmas renovācijas robežas. Jau vairākus gadus ir redzams, ka ne pieaugušais, ne bērns vairs neatrodas bez gadžetiem un interneta pieslēguma. Burtiski - telefons, planšete, dators ir kā mūsu rokas pagarinājums, to vairs nevar atņemt un no tā nevar atradināties. Šis laiks, protams, ir ekstrēms un iemeta pedagogus un audzēkņus citā pasaulē. Toties šobrīd izglītoties var online. Vai tas ir efektīvi – domāju, tas ir un var būt, tomēr ne par visiem simts, kā tas būtu, mācoties un strādājot klātienē. Arī tagad audzēkņiem ir iespēja piedalīties un izaicināt sevi attālinātajos konkursos – piemēram, pavisam nesen divas manas audzēknes ar godalgotiem panākumiem piedalījās I Starptautiskajā Marka Rotko Mūsdienu mūzikas jauno izpildītāju konkursā. Šis ir viens veids, kā efektivitāti pārbaudīt.

B.S.V.: Kā minēji, nesen biji studentu apmaiņas programmā Romā. Kādi ir Tavi ieguvumi un atziņas no pavadītā laika aiz robežām? Vai šī ir bijusi Tava vienīgā izglītības pieredze ārzemēs?

E.L.: Es biju Romā Erasmus+ apmaiņas programmā uz vienu semestri no novembra līdz martam - tur es studēju Svētās Cecīlijas konservatorijā. Pirms došanās uz turieni, es jau Latvijā sāku apgūt itāļu valodu, tomēr Roma izrādījās ļoti internacionāla. Covid-19 dēļ apgūstamo studiju kursu klāsts nebija plašs: flauta, itāļu valoda, orķestra repertuārs... Tur es arī sāku apgūt kaut ko priekš sevis jaunu - baroka flautas spēli. Cits skanējums, krāsas, mūzikas izpratne, spēles veids - tas ļāva man vairāk saprast baroka mūziku kopumā un pieskarties flautas priekštecim.

Ieguvums šajā laikā bija arī tas, ka visas nodarbības notika klātienē, tikai lielo grupu stundas, piemēram, itāļu valoda, norisinājās tiešsaistē. Iespēja apmeklēt visus vēsturiskos objektus un bezgala iedvesmoties no to cēlā, iespaidīgā skaistuma… Bija sajūta, ka es burtiski atrodos pašā vēstures epicentrā. Šī bija mana pirmā pieredze doties prom no Latvijas uz tik ilgu laiku. Pirms tam, vasarā, es biju meistarklasēs Luksemburgā.
Kopumā, mācības ārzemēs ir tas, ko ik pa laikam vajag īstenot, jo tur ir citi pasniedzēji, citi cilvēki apkārt, jauni apstākļi  - šie aspekti paplašina redzesloku.

B.S.V.: Kas ir vērtīgākais, ko esi ieguvusi, izglītojoties un strādājot Latvijā, kā arī - vērtīgākais, studējot ārzemēs?

E.L.: Latvijā - sakārtotību, disciplīnu, izturību, spēju ātri pielāgoties apstākļiem un savākties, kad tas ir nepieciešams. Ārzemēs - iedvesmu, sevis un mūzikas pieņemšanu kā vienotu veselumu, strādātgribu.

B.S.V.: Esmu dzirdējusi, ka aktīvi darbojies arī koncertdzīvē (tad, kad tas, protams, ir iespējams) – pastāsti par spilgtākajiem notikumiem tajā! Kā arī - kas ir tas labākais, ko mūziķim, Tavuprāt, dod aktīva muzicēšana – kas no tā ir Tev svarīgākais?

E.L.: Spilgtākais laikam bija koncerttūre ar Baltic Sea Philharmonic orķestri diriģenta Kristjana Jervi vadībā 2019.gadā - mēs sākām Palangā un tikām līdz Pēterburgas Marijas teātrim, caur Rīgu, Tallinu un Helsinkiem, kur bija jāspēlē no galvas gandrīz visa programma, vai vismaz tās lielākā daļa. Piemēram, Pētera Čaikovska Apburtā princese paša Jervi aranžējumā ir aptuveni 40 līdz 50 minūtes orķestra mūzikas, kur pat paužu skaits bija jāiegaumē.. bet tā bija sava veida brīvība.

Regulāra muzicēšana dod pārliecinātību un nepārtrauktu attīstību, jo nevar atslābt ne uz mirkli.

B.S.V.: Savukārt – kas ir mūziķa profesijas ēnas puses?

E.L.: Manuprāt, tā ir izdegšana. Kad darbojies, darbojies un piekūsti, nesaproti kāpēc, priekš kam.. Es izgāju tam cauri - briesmu laiki, kad pienāk brīdis, kad aizmirsti, ka Tu to dari, jo pirmām kārtām mīli mūziku, nevis, lai būtu labāks vai pārāks par kādu. Mehāniska nošu atspēlēšana vēl nepadara nevienu par izcilu mūziķi. Toties nekad nevajag aizmirst, ka zem šīs kvalitatīvās un svarīgāk – muzikālās - mūzikas, ir milzīgs darbs.

B.S.V.: Atgriežoties pie pedagoģijas – kas ir tās lietas, ko Tu galvenokārt vēlies nodot saviem audzēkņiem?

E.L.: Mīlestību uz flautu un mūzikas vizualizēšanu caur sajūtām, bildēm. Atraisīt emocijas, iztēli, izdomu, būt radošiem - katram ausīs skan sava mūzika. Un vēl - azartu muzicēšanai, jo mūzika var būt tikpat aizraujoša, kā bumbas mētāšana, tikai, lai sāktu to izjust, vajag iemācīties notiņas - tāpat kā spert bumbu un skriet.

B.S.V.: Kas Tevi iedvesmo un motivē darīt tik daudz?

E.L.: Es laikam nezinu kā, ir, nevaru iedomāties savu dzīvi bez kādas no šīm sastāvdaļām. Man patīk būt straumē un nepārtraukti darboties. Darbā mani iedvesmo mani audzēkņi, kas nāk un grib muzicēt. Profesionālā ziņā es iedvesmojos no mūzikas kā tādas un, protams, no pasniedzējiem un lieliem, izciliem flautistiem.

Foto: no personīgā arhīva