Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskola (AKCMV) - tā ir īpaša vieta, sevišķa kultūrtelpa Cēsīs un visā Vidzemes reģionā, ko gadu gaitā rūpīgi veidojuši tajā strādājošie un muzicējošie cilvēki - pedagogi personības. Tādēļ skolas 95. jubilejas gadā piedāvājam ar interviju starpniecību iepazīt mūsu pieredzējušākos pedagogus. Ciklu turpinām, ieklausoties aprīļa mēneša jubilāres, AKCMV klavierspēles pedagoģes un koncertmeistares Gaidas Kurcenas teiktajā.

Pedagogus uz sarunu aicināja un viņu izteiktās domas apkopoja AKCMV pedagoģe Anitra Rause.

Intervija ar skolotāju Gaidu Kurcenu 2019.gada augustā

 A.Rause: “Skolotāja Gaidiņa! Jūs jau ļoti ilgus gadus esat klavierspēles skolotāja.  Pozitīvisms un cilvēkmīlestība no jums izstaro jau pa gabalu- to ievēroju jau sen, kad tikko biju ieradusies uz dzīvi Cēsīs un šeit nevienu nepazinu. Jūs bijāt tā, kas uzsmaidījāt, iedrošinājāt. Audzēkne Elizabete Ance jūs raksturo kā jauku, reizēm stingru, sirsnīgu un izpalīdzīgu skolotāju, un viņa noteikti nav vienīgā, kas par jums tā domā.   Ko jums pašai nozīmē savs darbs, un vai varat sevi iedomāties citā profesijā?”

G.Kurcena: “Būt visu laiku mūzikā – tā ir mūsu profesijas priekšrocība, un es to nemainītu ne pret ko citu un ne par kādu naudu! Protams, pedagoģiskā darba “garoziņa” - sadzīvot ar audzēkņu slinkumu un tajā pašā laikā sagatavot viņus eksāmeniem –  citreiz ir plānāka, citreiz biezāka, bet, ja izdodas, ka audzēknis atplaukst, “uzzied”, iemīlas mūzikā, tad tas atsver visus grūtumus. Ja bērns konkursā nospēlē tā, ka labāk nevar un es esmu palīdzējusi kā koncertmeistare, tad sirds ir prieka pilna!”

A.Rause: “Vai piekrītat, ka cilvēks sākas no savām “saknēm”- savas ģimenes? Kādi ir jūsu pamatiespaidi par vietu un cilvēkiem, pie kuriem “ieradāties” – uzaugāt šajā pasaulē? Kad un kādos apstākļos tas notika? Kādas vērtības vecāki jums iemācīja?”

G.Kurcena: “Esmu dzimusi Sibīrijā, Krasnojarskas apgabalā, jo gan mana mamma, gan tētis bija izsūtīti un tur satikušies. Kad man bija pieci gadi, atgriezāmies Latvijā. Vecāki iemācīja, ka katrs darbiņš jāpadara, cik labi vien var un līdz galam.”

A.Rause: “Nākamie nozīmīgie jauna cilvēka veidotāji ir viņa skolotāji. Kuri no jūsu skolotājiem atstājuši vispaliekošākās pēdas jūsu sirdī un  līdz ar to arī dzīvē?”

G.Kurcena: “Cēsīs AKCMV mācījos pie aizrautīgās Ausmas Borskas un Jura Kazuliņa, kuri man pavēra skatu uz bezgalīgi plašo un interesanto mūzikas pasauli. Tad arī iemīlējos Mocartā, Šopēnā, Rahmaņinovā! Līdz mūža galam! Vidusskolas laikā ļoti svētīga bija skolas direktores Veltas Miezītes – Kvēpas prasība visiem AKCMV audzēkņiem (neatkarīgi no nodaļas, kurā mācījās) apmeklēt obligāti (šo vārdu gan mūsdienās skolotājs nedrīkst lietot) dažādu mākslinieku koncertus. Koncerti skolā notika bieži, to apmeklējums gribot negribot paplašināja mūsu muzikālo redzesloku, iepazinām  dažādos mūzikas instrumentus. No tā laika mana instrumentu karaliene ir klarnete. Lūk, tā! Protams, šo pozitīvo ieradumu – iet uz koncertiem – novērtēju vēlāk, ne jau padsmitnieka gados. Vidusskolas prakses stundas ar mazajiem audzēkņiem lika izjust lielāku atbildību arī par savu mācīšanos. Uzskatu, ka tā bija lielākā “augšu” kļūda – likvidēt vidusskolā prakses stundas un liegt  audzēkņiem  tiesības strādāt. Dzīve tagad to pierāda, kad skolās trūkst mūzikas skolotāju.

Studiju gados JVLMA (konservatorijā) iedvesmojošas bija kameransambļa stundas pie profesora, komponista Jāņa Ķepīša ar Nacionālā simfoniskā orķestra māksliniekiem Armandu Nelsonu, Nelliju Sarkisjanu, Andreju Senakolu. Skanēja Bēthovens, Brāmss…, skaisti gadi!”

A.Rause: “Kā jūs izvēlējāties kļūt par mūziķi?”

G.Kurcena: “Pirmās muzikālās atmiņas man saistās ar vecmammu Annu Poruku –Kurcens (Jēkaba Poruka māsa), kura savā laikā bija mācījusies Pēterburgas konservatorijā. Viņa man un kaimiņu bērniem mācīja tautas dziesmas, gājām jautrās rotaļās Arvīda Žilinska bērnu dziesmu krājuma “Vasariņa klāt!” pavadījumā. Tas bija jautri! Vecmamma – Tēvamāte (kā mēs viņu saucām) iemācīja uz klavierēm nospēlēt  “Sešus mazus bundziniekus”, un es iestājos Alūksnes Bērnu mūzikas skolā. Mana lielumliela pateicība skolotājai Inārai Kravalei par manis ievirzīšanu mūzikas ceļā, par viņas stingro prasību – visu vai neko – mācību procesā. Tas un vecāku ieaudzinātais, ka katrs darbiņš jāpadara, cik labi vien var un līdz galam, ir ietekmējis manu turpmāko muzikālo ceļu un arī mana darba principus. Raugoties šodienas acīm, apjaušu, ka mans skolas gadu biklums (arī pie instrumenta) veidojies dzīves apstākļu ietekmēts, kad no Sibīrijas atbraukušie tika rūpīgi uzraudzīti.”

A.Rause: “Ar kādām grūtībām jums iznāca saskarties jaunības posmā, studijās un vēlāk - darba dzīvē?”

G.Kurcena: “Paralēli mācībām strādāju. Tas nebija viegli, bet jaunībā jau var visu!”

A.Rause: “Attiecības “skolotājs- audzēknis” - kas tas vispār ir? Ko jums nozīmē jūsu audzēkņi? Vai ir tādi, par kuriem gribētu pastāstīt vairāk?”

G.Kurcena: “45 pedagoģiskā darba gados bijis daudz jauku audzēkņu, kuri izturēja grūto mācību procesu un pieņēma manis doto. Šodien prasības mūzikas skolā ir vieglākas nekā 1970.- 1980. gados, bet  liela daļa audzēkņu tāpat netiek galā. Paradoksāli, bet dažkārt  nākas audzināt vecākus, nevis bērnus. Man prieks par saviem audzēkņiem, savām “bitēm”, kuras  sastopu koncertos, jo tas liek domāt, ka mans darbs nav bijis lieks. Liels prieks par Bičuku ģimeni no Liepas, jo klavieres mācījās gan abas māsas, gan meita, un allaž viņas redzu koncertos. Mairita  strādā kora klasē 1.Rīgas Jāzepa Mediņa Mūzikas skolā un komponē dziesmas bērniem. Lielākais gandarījums darba dzīvē tas, ka nenobijos no nebijušas prakses un sāku mācīt klavierspēli neredzīgam bērnam. Beāti Bringuli esmu vadījusi līdz pat AKCMV gala eksāmeniem. Tik apzinīgu, mērķtiecīgu audzēkni vairs nav nācies sastapt.”

A.Rause: “Kas jums dzīvē dod spēku un prieku?”

G.Kurcena: “Esmu pateicīga liktenim un saviem skolotājiem, ka eju mūzikas ceļu. Izjust, saprast un novērtēt izcilu mūziķu sniegumu – tā ir lielākā no manas dzīves baudām! Tas dod spēku. Visu mākslu māksla - MŪZIKA!!!”

A.Rause: “Jūsu mīļākais komponists un - kāpēc tieši viņš?”

G.Kurcena: “Mocarts, Šopēns, Rahmaņinovs...”

A.Rause: “Jūsu novēlējums AKCMV jubilejas gadā?”

G.Kurcena: “Skolai novēlu saglabāt savu īpašo, ģimenisko Alfrēdskolas garu, savu spozmi un kuplināt audzēkņu pulku. Nepazaudēt dziļās, laika pārbaudītās apmācības tradīcijas, kas  veicinājušas tik daudzu talantu atklāšanos, kuru dēļ mūs apskauž pasaule!”