Annija Tauriņa ir Universum mūzikas un mākslas pamatskolas skolotājas Ritmas Pētersones-Cepītes klavieru klases absolvente, patlaban mācības turpina 9.klasē. Annija ir daudzu klavierspēles konkursu laureāte, piedalījusies meistarklasēs, muzicējusi koncertos un festivālos Latvijā un ārvalstīs.

Saruna ar Anniju par klavierspēli, mīlestību uz mūziku, kā  mainījusies dzīve attālināto apmācību procesā.

Ar ko pašlaik nodarbinātas tavas domas? Kā tev iet?

Manas domas pašlaik izskatās mazliet pēc impresionisma gleznas – reāla, taču ne vienkārša. Lielu daļu domu aizņem skola, konkursi, olimpiāde un devītās klases noslēgšana Valmieras Valsts ģimnāzijā. Liekas, ka darba ir daudz, taču katrs sasniegtais mērķis palīdz skatīties uz priekšu.

Kas pamudināja tevi izvēlēties spēlēt klavieres? Cik tev bija gadu, kad  sāki mācīties mūziku?

Mūzikas ceļojums man aizsākās ar sludinājumu avīzē Liesma. Vel tagad atceros, kā mamma parādīja ziņkārīgo lodziņu avīzes atvērumā, kurā bija uzskatīti dažnedažādi instrumenti. Sarakstam izejot cauri, apstājos gan pie vijoles, gan flautas, taču galapunkts bija klavieres. Tad man bija 6 gadi. Klavieres mani piesaistīja dabiski… varbūt tas bija tāpēc, ka tās spēlē arī mana mamma, vai tāpēc, ka biju iepazinusies ar melnbaltajiem taustiņiem jau agrāk.

Es atceros, kā tu dziedāji un pati pavadīji savu sacerēto dziesmu Eju es pa taciņu. Kādus skaņdarbus vēl esi sacerējusi?

Reti kuram manam skaņdarbam piesavinās vārds, godīgi sakot, reti kuru esmu tā pilnīgi pierakstījusi. Visbiežāk improvizēt sāku negaidīti, vienu brīdi spēlēju Haidna sonāti – nākamajā jau pirksti un ausis dara savu. Dažas reizes ir izdevies pāris fragmentus ierakstīt balss ierakstā, ar cerību, tos vēlāk salikt kopā un uzrakstīt. Tas itin nemaz nav viegli, tāpēc ļoti novērtēju un apbrīnoju gan seno laiku, gan mūsdienu komponistus. Ja nemaldos, tad Eju es pa taciņu radās 2016. gada pavasarī, kad man bija 12 gadi, un pirmo eksemplāru pat esmu saglabājusi. Kopumā esmu sacerējusi pāris valšus un skaņdarbus minorā, taču diez vai tos kādreiz sajutīs skatuves flīģeļa stīgas.

Esi piedalījusies un atzinīgi novērtēta daudzos pianistu konkursos – III Starptautiskajā Lūcijas Garūtas jauno pianistu konkursā Siguldā, VI Starptautiskajā Arvīda Žilinska jauno pianistu konkursā Jēkabpilī, XXIV Starptautiskajā jauno mūziķu konkursā Sigulda 2019, konkursā-koncertciklā Talants Latvijai Rīgas Latviešu biedrībā,  X Starptautiskajā Brāļu Mediņu konkursā Rīgā, II Starptautiskajā Vitauta Mikalauska jauno pianistu konkursā Panevēžā.

Vai tu atceries savu pirmo konkursu un savas sajūtas tajā? Kāda nozīme, tavuprāt, audzēkņu izaugsmē ir konkursiem?

Mans pirmais žūrijas atzinības raksts un konkurss bija III Starptautiskais Lūcijas Garūtas jauno pianistu konkurss Siguldā. Es atceros, ka konkursa norise man bija kas jauns un mistisks, tāpēc biju ļoti pateicīga, ka man blakus bija mana mīļā skolotāja un vecāki. Neatceros lielu uztraukumu, jo vienmēr ar to esmu savā veidā tikusi galā, taču man šķiet, ka to arī pieklusināja mana ziņkāre par notiekošo un gala iznākumu. Manuprāt, konkursi audzēkņiem iemāca gan atbildību, gan pašapziņu par to, ko viņi nes uz skatuves. Koncertā sniegumu nevērtē, turpretim konkursā gan tava muzikalitāte, gan tehnika ir ļoti svarīga. Es domāju, ja tu vēlies kļūt par veiksmīgu mūziķi, tad tev ir jābūt gatavam piedalīties konkursos un jāprot uzstāties pašpārliecināti.

Kopā ar skolotājas Ritmas klavieru klases audzēkņiem esi spēlējusi koncertos Alojā, Burtniekos, Cēsīs, Druvienā, Gaujienā, Emīla Dārziņa memoriālajā muzejā Jāņaskola, Rīgā, Panevēžā, Vaidavā, Valmierā, Tallinā, Salacgrīvā, Sēļu muižā, Ungurmuižā. Atceros, kopā muzicējām arī braucošā autobusā Valmieras pilsētas svētku laikā un  Maģisko sajūtu naktī Gaujas Stāvajos krastos, kad klavieres atradās pašā Gaujas krastā.

Kas tev palicis atmiņā no daudzajiem koncertbraucieniem? Vai tu atceries savus pirmos koncertus un skaņdarbus, kurus tajos spēlēji?

Mans pats pirmais koncerts, kuru atceros, bija tepat Valmierā - Valmieras Jāzepa Vītola kamermūzikas zālē. Tolaik tur vel bija daļa mūzikas skolas. Zaļajā ēkā atmosfēra vienmēr bija ļoti mājīga un pretimnākoša. Koncertā uzstājos sešu vai septiņu gadu vecumā, spēlējot tautasdziesmu Stāvēju, dziedāju. Vēl ļoti spilgti atmiņā ir palikuši koncertbraucieni uz Latvijas Nacionālo bibliotēku. Spēlēt pašā ēkas galotnē, no kuras pārredzama lielākā daļa Rīgas, ir liels sasniegums. Brīdī, kad uzstājoties pacel acis no flīģeļa taustiņiem un pamani, ka esi tik augstu, sajūtas ir neaprakstāmas.

Ko tev nozīmē mūzika un kas ir tā mūzika, kuru tu visvairāk klausies?  Vai tev ir īpaši tuvs kāds mūzikas stils?

Mūzika ir mana pagātne, tagadne un nākotne. Tā vienmēr būs ar mani un vienmēr atradīs pareizos vārdus, ar kuriem kopā varēsim sirsnīgi parunāties. Brīžiem tā kļūst par manu labāko draugu, jo kurš gan var cilvēku saprast labāk par mūziku? Ir skaņdarbi, kuri atgādina atmiņas un notikumus, un ir skaņdarbi, kuri stāsta par tālāko mērķi. Mana mūzikas gaume ir ļoti dažāda, jo mūzika ir bezgalīga. Vienu dienu klausos moderno mūziku, bet nākamajā jau klasisko. Manuprāt, katram mūzikas stilam ir atbilstošs garastāvoklis, un otrādi. Savas dažādās mūzikas izvēles apvienoju atsevišķos atskaņošanas sarakstos lietotnē Spotify, un tad man atliek tikai izvēlēties kādu no tiem. Pēdējā laikā man ļoti iepaticies Raimonda Paula un Kristīnes Prauliņas albums Melns ar Baltu.

Kādi  vēl  ir tavi vaļasprieki?

Ikdienā, kuru neapspiež pašreizējās situācijas ierobežojumi, man patīk dejot. Šogad biju pieteikusies un sāku dejot divos jaunos kolektīvos. Man ļoti patīk arī dziedāt, un esmu pirmais soprāns Valmieras Valsts ģimnāzijas korī. Par ģimnāzijas dzīvi un radošām idejām pastāstu arī ģimnāzijas avīzē, kurai esmu redaktore, jo rakstīšana un dzeja man ļauj izpaust savas domas skaļi. Vēl man patīk zīmēt - vislabāk ar akvareļiem. Neskatoties uz iepriekš minētajiem vaļaspriekiem, šoziem esmu atklājusi jaunu hobiju – kalnu slēpošanu! Man tā sagādā lielu prieku un enerģiju turpināt ikdienas darbus un izbaudīt sniegaino Valmieru.

Kas tev ir iemīļota vieta Valmierā?

Valmiera kopumā ir ļoti skaista pilsēta, tāpēc konkrētu vietu, kuras būtu skaistākas par citām, tikpat kā nav iespējams izšķetināt. Taču man ļoti mīļas ir takas gar Gauju, it īpaši gar Kazu krācēm, estrādi un Gaujas Stāvajiem krastiem. Tā ir kā piemājas daba, kura apslāpēs dienas raizes un sniegs mieru.

Ko tu gribētu novēlēt jaunajiem Valmieras mūzikas censoņiem?

Es visiem jaunajiem mūziķiem novēlu noticēt, nebaidīties un tiekties uz savu mērķi. Koncerts, konkurss vai ieskaite - līdz tam ir jātiek ar lielu darbu. Brīžos, kad varbūt nav vēlēšanās turpināt mācīties, es iesaku aizdomāties par to, kāpēc jūs to darāt un atcerēties savu prieku un gandarījumu no izskanējušu pasākumu atmiņām. Uzstāties auditorijas priekšā ir skaisti!

Tev, tāpat kā  citiem skolēniem, tagad daudz sanāk laika pavadīt pie datora. Kur rodi līdzsvaru, kā atpūties?

Mācīties mājās prasa daudz vairāk gribasspēka un disciplīnas. Ja man ir iespēja, rakstot kādu eseju, ieskaiti vai pārspriedumu, es fonā uzlieku klasisko mūziku. Tā man palīdz gan koncentrēties, gan tik ļoti nenogurt no datora taustiņu klikšķēšanas. Piemēram, ja mani sagaida diena pilna ar lieliem darbiem, tad klausos Johannesa Brāmsa Ungāru deju No. 5, savukārt pozitīvās emocijas dienas gaitā man palīdz uzturēt Pēteris Čaikovskis, Frideriks Šopēns, Ferencs Lists. Līdzsvars noteikti rodas, sabalansējot skolu un laiku sev, pastaigājoties svaigā gaisā vai kāda sev mīļa skaņdarba atskaņošana.

Kādi ir tavi tālākie plāni mūzikā?

Apzinos, ka mūzika man vienmēr būs tuva, un bez tās noteikti nevaru iztēloties savu  ikdienu, tāpēc pašlaik manā plānā ir pabeigt visu iesākto. Mans nākamais mērķis ir konkurss-koncertcikls Talants Latvijai Rīgas Latviešu biedrībā, kurā mani sagaida konkursa 2. kārta un III Starptautiskais Dainius Trinkūnas Jauno pianistu konkurss-festivāls Lietuvā.