Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskola (AKCMV) - tā ir īpaša vieta, sevišķa kultūrtelpa Cēsīs un visā Vidzemes reģionā, ko gadu gaitā rūpīgi veidojuši tajā strādājošie un muzicējošie cilvēki - pedagogi personības. Tādēļ skolas 95. jubilejas gadā piedāvājam ar interviju starpniecību iepazīt mūsu pieredzējušākos pedagogus. Ciklu turpinām, ieklausoties marta mēneša jubilāres, AKCMV vijoļspēles pedagoģes Imaldas Pabiānas teiktajā.

Pedagogus uz sarunu aicināja un viņu izteiktās domas apkopoja AKCMV pedagoģe Anitra Rause.

Intervija ar skolotāju Imaldu Pabiānu 2019.gada vasarā

A.Rause: “Skolotāja Imalda! Jūs jau ļoti ilgus gadus esat vijoļspēles skolotāja. Audzēkņi jūs raksturo kā stingru, prasīgu un profesionālu skolotāju, kas savus audzēkņus radina pie nopietna darba un māca būt vērīgiem  pret smalkām norādēm mūzikā. Ko jums pašai nozīmē savs darbs, un vai varat sevi iedomāties citā profesijā?”

I.Pabiāna: “Darbs AKCMV šobrīd ir viena no manas dzīves pamatvērtībām. Tas gan nenozīmē, ka man nekas cits neinteresē. Īstenībā darbu un interešu ir tik daudz, ka dienas vienmēr šķiet par īsām! Ja varētu laiku pagriezt atpakaļ, tad neizslēdzu arī citas profesijas izvēli. Noteikti negribētu būt grāmatvede, kasiere, inženiere, ekonomiste, juriste utt. Es varētu būt dārzniece, bet arī darbs ar cilvēkiem man patīk, tādēļ laikam jau skola ir īstā vieta.”

A.Rause: “Vai piekrītat, ka cilvēks sākas no savām  “saknēm” - savas ģimenes? Kādi ir jūsu pamatiespaidi par vietu un cilvēkiem, pie kuriem “ieradāties” – uzaugāt šajā pasaulē? Kad un kādos apstākļos tas notika?”

I.Pabiāna: “Arvien biežāk es domāju par to, kas tad nosaka mūsu dzīves ceļu. Jā, lielā mērā tās ir mūsu “saknes”, mūsu ģimene, bet to jau mēs neizvēlamies. Kādēļ tik bieži galveno lomu nospēlē nejaušība?  Varbūt tomēr ir kādi augstāki spēki, liktenis...

Es savu dzīvi sāku Cēsīs, Lauku ielā, diezgan trūcīgu vecāku ģimenē. Māja, kurā dzīvojām, bija diezgan briesmīga, tādēļ mans tēvs vēlāk savām rokām uzcēla māju, kurā tagad dzīvoju. Mēs, bērni, toreiz gan to īpaši nepārdzīvojām, jo kaimiņos jau dzīvoja tādi paši draugi. Tie bija 50 - tie gadi. Kāda gan tur varēja būt mūzikas izvēle?! Mums pat radio mājās nebija, bet televizors bija viens visā Lauku ielā, un tā saimnieki laipni atļāva draugiem un kaimiņiem vakaros skatīties ,,zilo ekrānu”. Protams, bija jau arī labi un priecīgi brīži. Mana mamma vienmēr bija mājās, un mums ar brāli vienmēr bija svaigas un siltas pusdienas.  Mammai bija “nelegālais bizness”. Viņa mācēja šūt un šuva draugiem un paziņām tērpus.  “Mīļie”, “centīgie” latvieši par to ziņoja iestādēm, un mājā šad un tad ieradās “kratītāji”. Man pat liekas, ka viņi nemaz tik ļoti necentās kaut ko atrast. Viņi bija laipni cilvēki un, projām ejot, brīdināja, ka “par jums ziņo”. Tā nu mamma turpināja šūt dziedādama. Viņa jaunībā bija dziedājusi Liepnas baznīcas korī, tādēļ “rāva vaļā” diezgan plašu repertuāru: tautas dziesmas, ziņģes, baznīcas dziesmas.

Lielais brīnums man vēl šodien liekas tēva vijole.  Kādēļ gan vienkāršam darba cilvēkam  (tēvs gan bija apguvis vairākus amatus) bija vajadzīga vijole? Pašmācības ceļā viņš bija apguvis pazīstamākās melodijas un dažkārt vakaros tās mēdza spēlēt. Ar laiku mans brālis tādā pat veidā sāka “sataustīt” dziesmiņas, un vecāki nolēma, ka viņš jāved uz mūzikas skolu.  Man, protams, vienkārši vajadzēja dabūt to pašu, un pēc pāris gadiem arī es nonācu mūzikas skolā, bet tur vijoli tobrīd mācīja Kārlis Veilands. Un te jau sākas pavisam cits stāsts.

Maniem vecākiem pašiem nebija iespēju mācīties augstās skolās, bet viņi saprata, ka izglītībai būs ļoti liela nozīme mūsu dzīvē, tādēļ visiem spēkiem centās to veicināt. Mamma gan nekad nesēdēja blakus, kad pildīju mājasdarbus, nekad tos neatprasīja, nelika atrādīt dienasgrāmatu. Toties, kad atgriezos mājās no skolas, vienmēr pajautāja, kā man klājies.”

A.Rause: “Kādas vērtības vecāki jums iemācīja?”

I.Pabiāna: “Nu, lūk! Tās vērtības neviens speciāli nemācīja. Tās veidojās pašas no sevis – pati ģimene kā vērtība, uzticēšanās un paļaušanās citam uz citu. Vēl – rūpīgs darbs un atbildība par padarīto.”

A.Rause: “Vai ir kādas lietas, kur jūsu domas tagad atšķiras no tā, kā jums mācīja vecāki?”

I.Pabiāna: “Bija lietas, kur manas domas atšķīrās no vecāku uzskatiem, un arī tagad tās nav mainījušās. Tomēr es pieņemu to kā dabisku procesu, jo bērniem ir jāiet, jādzīvo tālāk, un viņiem ir tiesības, pat pienākums kaut ko domāt citādāk.”

A.Rause: “Nākamie nozīmīgie jauna cilvēka veidotāji ir viņa skolotāji. Kuri no jūsu skolotājiem atstājuši vispaliekošākās pēdas jūsu sirdī, prātā un līdz ar to arī dzīvē?”

I.Pabiāna: “Mans pirmais skolotājs mūzikas skolā bija Kārlis Veilands. Viņš noteikti nebija “brīnumbērnu veidotājs”. Arī man viņš neizveidoja pareizu stāju un perspektīvu tehniku. Īstenībā viņa metodika bija stipri “vecmodīga”. Toties viņš pats bija mūziķis un savā darbībā tiecās pēc īstas “lielās” mūzikas. K.Veilands vadīja atjaunoto Cēsu simfonisko orķestri. Līdzko es varēju jau sakarīgi dažas notis savilkt kopā, tā viņš mani nosēdināja orķestrī un es spēlēju Fr.Šūberta “Nepabeigto simfoniju” (ne nu gluži visas notis, protams, bet tomēr)!  Orķestri, protams, papildināja mūziķi un solisti no Rīgas. Uzstājās pat slavenā Linda Rubene. Lūk, tas bija kaut kas! Tas radīja apvērsumu manā galvā. Es ieraudzīju, ka eksistē cita pasaule, uz kuru ir vērts tiekties. Diemžēl K.Veilands pāragri nomira. Mūzikas skolā sāka mainīties pedagogi, un manā dzīvē iestājās pelēkais periods.

Kad es mācījos jau vecākajās klasēs, skolā ieradās strādāt R.Villerušs. Viņš tiešām centās ieviest profesionālu pieeju vijoles spēlei. Sākumā es biju sajūsmā.  R.Villerušs ļoti daudz strādāja, eksperimentēja ar ļoti grūtiem skaņdarbiem. Tieši viņš mani pamudināja turpināt mācības mūzikas vidusskolā, taču tad mūsu sadarbība vairs nebija veiksmīga. Man īsti nederēja viņa metodiskā pieeja, tajā bija pārāk daudz sadrumstalotības, “dīdīšanas elementu”. R.Villerušs tomēr vēlreiz nospēlēja manā dzīvē ļoti būtisku lomu – tieši pēc viņa ierosinājuma es vēlāk tiku pieņemta darbā Cēsu Mūzikas skolā.

Pēc vidusskolas beigšanas sāku strādāt Alūksnē un domāju – mainīt profesiju vai tomēr vēl nē. Labs cilvēks man sarunāja uz gadu konsultācijas pie Tovija Livšica – Latvijas Valsts filharmonijas kamerorķestra diriģenta un pasniedzēja konservatorijā. Tas nu atkal bija pilnīgs apvērsums manā muzikālajā domāšanā! Man atklāja un ierādīja pilnīgi jaunas iespējas vijoles spēlē. Es izbaudīju savas vijoles jauno skanējumu un atradu prieku un vēlmi turpināt.

Nākamajā gadā es iestājos neklātienē Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā J.Švolkovska vijoles klasē. Jau biju gatava muzicēšanai, tikai ne vienmēr zināju labākos paņēmienus, kā sasniegt mērķi. Te nu man daudz deva prof. J.Švolkovska darbs pie tehnikas, īpaši darbs pie toņa veidošanas un labās rokas.

Vēl neaizmirstamas pēdas no studiju laikiem manā dzīvē un attieksmē pret mūziku ir atstājusi obligāto klavieru pasniedzēja Valda Kalniņa.”

A.Rause: “Kā jūs izvēlējāties kļūt par mūziķi?”

I.Pabiāna: “Vai es izvēlējos kļūt par mūziķi? Domāju, parasti mazs bērns neizvēlas kļūt par mūziķi, jo vienkārši nezina, ko tas nozīmē. Diemžēl jaunībā izdarīt izvēli ir par vēlu, nevar atgūt tehniski nokavēto. Protams, vienmēr pastāv izvēles iespēja – palikt mūzikā, esot viduvējam mūziķim, vai meklēt citu profesiju. Es izvēlējos pirmo variantu, jo man pati mūzika jau bija kļuvusi svarīgākā.”

A.Rause: “Ar kādām grūtībām jums iznāca saskarties jaunības posmā, studijās un vēlāk - darba dzīvē?”

I.Pabiāna: “Vidusskolas laiks man bija visai stresains. Neveicās tā, kā gribētos, kļuvu nervoza un kompleksaina. Studiju laikā, pateicoties pasniedzēju mieram un labvēlībai, to pārvarēju.

Grūtības radīja tas, ka strādāju Alūksnes Mūzikas skolā. Skola jau bija laba. Tajā strādāja daudz jaunu pedagogu, bija arī vairāki talantīgi audzēkņi. Tomēr Alūksne bija pārāk tālu no Rīgas, ceļš prasīja daudz laika un naudas. Ziemas zābaki maksāja mēneša algu. Jāstrādā bija daudz. Nevarēju spēlēt tik, cik gribētos, bet tolaik gribējās vairāk. Es apmeklēju stundas arī starpsesijās – specialitātē, obligātajās klavierēs, kārtoju kontroldarbus teorijās, ieskaites vācu valodā. Spēlēju arī slēgtajos audzēkņu vakaros. Līdz ar to oficiālajās eksāmenu sesijās bija vieglāk. Tolaik neklātniekiem bija divi valsts apmaksāti studiju mēneši gadā – janvāris un jūnijs. Protams, lekciju bija daudz, un arī eksāmeni un ieskaites bija, tomēr varēja arī aiziet uz kādu teātra izrādi vai koncertu.  Vēlāk, darba dzīvē, dažreiz grūtības radīja sadarbība ar vecākiem. Parasti ap 4., 5.klasi bērnus piemeklē  dabīgais slinkuma periods (arī man tāds bija). Daži “gudrinieki” tad mājās sāk stāstīt, ka skolā viņiem “dara pāri”. Gadās, ka kāda mamma vai vecmāmiņa tam arī notic un sāk meklēt taisnību. Tad nav viegli.”

A.Rause: “Attiecības “skolotājs- audzēknis”- kas tas vispār ir? Ko jums nozīmē jūsu audzēkņi? Vai ir tādi, par kuriem gribētu pastāstīt vairāk?”

I.Pabiāna: “Uzskatu, ka skolotāja un audzēkņa attiecībās jāvalda savstarpējai cieņai. Es uzklausu audzēkņa domas un sagaidu, ka viņš uzklausīs manējās. Arī iebildumi drīkst būt abpusēji. Vispār man patīk ar audzēkņiem sarunāties. Katrs audzēknis man ir īpaša, atšķirīga pasaule, kas bagātina arī manējo. Ļoti būtisku lomu šajās attiecībās spēlē arī audzēkņu vecāki.”

A.Rause: “Kādas vērtības jūs cenšaties nodot saviem audzēkņiem?”

I.Pabiāna: “Vēlētos, lai mūsdienu bērniem būtu vairāk pacietības. Mazākos bērnus necenšos “vilkt” uz nopietnās mūzikas koncertiem. Uzskatu, ka līdz tam ir jāizaug, bet strādāju ar cerību un mērķi, ka reiz viņi sapratīs mūziku.”

A.Rause: “Kas jums dzīvē dod spēku un prieku?”

I.Pabiāna: “Prieku un spēku dod tikšanās ar maziem un lieliem cilvēkiem, pastaigas dabā, ziedi, grāmatas, labas filmas un, protams, mūzika. Prieka avots ir arī spēlēšana Vidzemes kamerorķestrī.”

A.Rause: “Vai ir kādas lietas, notikumi, kurus būtu savā dzīvē vēlējusies  notiekam citādāk?”

I.Pabiāna: “Uzskatu, ka ir lietas un notikumi, ko mēs nespējam ietekmēt. Es ļoti daudz ko būtu vēlējusies citādāk.”

A.Rause: “Jūsu mīļākais komponists un - kāpēc tieši viņš?”

I.Pabiāna: “Man nav viena mīļākā komponista. Viņu ir daudz.”

A.Rause: “Jūsu novēlējums AKCMV  jubilejas gadā?”

I.Pabiāna: “Mūsu skolā ir daudz talantīgu audzēkņu. Viņu dēļ novēlu uzturēt augstu profesionālo līmeni.”