Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskola (AKCMV) - tā ir īpaša vieta, sevišķa kultūrtelpa Cēsīs un visā Vidzemes reģionā, ko gadu gaitā rūpīgi veidojuši tajā strādājošie un muzicējošie cilvēki - pedagogi personības. Tādēļ skolas 95. jubilejas gadā piedāvājam ar interviju starpniecību iepazīt mūsu pieredzējušākos pedagogus. Ciklu turpinām, ieklausoties janvāra mēneša jubilāres, ilggadējas AKCMV klavierspēles pedagoģes un koncertmeistares Andas Kalniņas teiktajā.
Pedagogus uz sarunu aicināja un viņu izteiktās domas apkopoja AKCMV pedagoģe Anitra Rause.
Intervija ar skolotāju Andu Kalniņu 2019.gada augustā
A.Rause: Ļoti cien. skolotāja Anda! Jūs jau ilgus gadus esat brīnišķīgas profesijas pārstāve – klavieru skolotāja. Jūsu audzēkņi jūs raksturo kā sirsnīgu, iejūtīgu, pretimnākošu un mūziku ļoti mīlošu skolotāju. Ko jums pašai nozīmē savs darbs, un vai varat sevi iedomāties citā profesijā?
A.Kalniņa: “Domājot atbildi uz šo jautājumu, gribētu teikt I.Ziedoņa vārdiem: „Kas ir dzīve??? ... Tā ir SEVIS meklēšana!!!”
Man patīk mans darbs, bet varbūt, ja būtu bijis iespējams, ļoti labprāt būtu dejotāja vai vismaz baleta koncertmeistare.”
A.Rause: Vai piekrītat, ka cilvēks sākas no savām „saknēm”- savas ģimenes? Kādi ir jūsu pamatiespaidi par vietu un cilvēkiem, pie kuriem „ieradāties” – uzaugāt šajā pasaulē? Kad un kādos apstākļos tas notika?
A.Kalniņa: “Manas bērnības mājas ir Cēsīs, Piebalgas ielā 29, tur 1951.gadā es piedzimu. Vecamtētim, Latvijas laika dzelzceļniekam, šeit pēc kara laipni atļāva dzīvot darba kolēģis Braže, kad viņa ģimenes īsto mājvietu bija „nolūkojis” KGB virsnieks. Mans tētis bija ķīmiķis, papīra ražotājs. Mūsu ģimenes dzīve tika pakļauta viņa darbam. Māmiņa Ausma Martinsone, vēlāk Kalniņa, jaunībā reizē ar Imantu Kokaru bija beigusi mūsu pašu AKCMV, kordiriģentu nodaļu. Vēlāk bijusi solfedžo skolotāja Latvijā pazīstamam mūziķim- pedagogam Mārim Švinkam u.c. Interesanti, ka atceros brīdi, kad pie manas māmiņas bija atvesta jauna pusaudžu meitene Līga Priedīte ar lūgumu sagatavot viņu teorijas priekšmetu eksāmenam Cēsu Mūzikas vidusskolā. Tagadējās kolēģes Līgas Priedītes mammas man adīto rozā cepurīti vēl šodien glabāju kā relikviju.
Pēc dzīvošanas Cēsīs, kur mūsu māja „skanēja”, jo abos stāvos spēlēja klavieres, pārcēlāmies uz Sloku, kopmītņu tipa vienistabas dzīvokli ar kopēju virtuvi gara koridora galā. Pēc tam gan laimīgi nokļuvām Līgatnē- īpašā vietā Padomju Latvijas apstākļos. Šeit atkal apkārt bija daudz mūzikas mīļotāju un ļoti labu, pat varonīgu cilvēku.
Atceros Līgatnes bērnudārzu, kurā gāju - tas bija kādās īpašās telpās, izskatījās pēc pils! Un mana māmiņa te strādāja par muzikālo audzinātāju! Jāsaka gan, ka tas brīžiem sagādāja arī kādu „neērtību”- visiem maniem bērnudārznieka darbiņiem vienmēr vajadzēja būt perfektiem, jo kā gan citādāk, ja esi audzinātājas bērns?! Līgatnes kultūras namā arī sāku dejot baleta pulciņā. Kā man tas patika! Nodarbības labprāt būtu turpinājusi, bet bieži piemeklēja saaukstēšanās, kas tām traucēja.”
A.Rause: “Kādas vērtības vecāki jums iemācīja?”
A.Kalniņa: “Visu izdarīt pēc vislabākās sirdsapziņas.”
A.Rause: “Vai ir kādas lietas, kur jūsu domas tagad atšķiras no tā, kā jums mācīja vecāki?”
A.Kalniņa: “Domāju – vecākiem prasīt no sava bērna maksimumu – ne vienmēr to var un vajag.”
A.Rause: “Nākamie nozīmīgie jauna cilvēka veidotāji ir viņa skolotāji. Kuri no jūsu skolotājiem atstājuši vispaliekošākās pēdas jūsu sirdī, prātā un līdz ar to arī dzīvē?”
A.Kalniņa: “Mana pirmā audzinātāja Līgatnes skolā bija brīnišķīga! Viņu sauca Aina Puriņa. Biju nobijusies, redzot skolas garo, tumšo, barakai līdzīgo ēku. Ieejot iekšā un satiekot skolotāju Ainu, viss mainījās - viņas sirds siltums, vārdi un smaids pārliecināja, ka te, iekšā, viss būs labi!
Mūzikas skolā mana pirmā klavieru skolotāja bija Biruta Sāre. Mums bija laba sadarbība- piedalījos arī konkursos.
Tad Mūzikas vidusskolā sk.Cintiņa, kas mācēja motivēt un atrast katram bērnam savu pieeju. Ļoti laba skolotāja un cilvēks! Bieži bija iespēja vērot savu pedagogu darbībā - viņa Līgatnes ansambļiem spēlēja pavadījumu. Tad es, to redzot, domāju - es arī tā gribētu spēlēt!
Augstskolā mācījos pie prof.Igora Kalniņa. Brīnišķīgā Maija Saiva bija kameransambļa klasē. Valsts eksāmenā, spēlējot A.Dvoržāka kvintetu, dabūju visaugstāko vērtējumu – „5”!
Vienreizēja personība bija koncertmeistaros, savam vīram līdzi atbraukusī Ņina Nikolajevna Vasiļjeva- īsta Pēterburgas operas teātra koncertmeistare. Kā viņa mūs „dresēja”!”
A.Rause: “Kā jūs izvēlējāties kļūt par mūziķi?”
A.Kalniņa: “Cita doma man nemaz nevarēja būt! Māmiņas iespaids bija noteicošais, un arī visās kaimiņu ģimenēs bija kāds, kas mācījās mūziku. Arī Līgatnes Kultūras namā mūzikas iespaidi bija gana bagātīgi. Atceros savu pirmo publisko uzstāšanos- no Līgatnes bērnu dārza braucām uzstāties Latvijas Televīzijā!
Diktore Laimdota Rone teica: „Un tagad jūs, skatītāji, redzēsiet bērnus, kas pie mums atbraukuši no tālās Līgatnes!” Man bija jāspēlē M.Gļinkas „Polka”, māmiņa bija man to iemācījusi. Lieki teikt, ka es visu ceļu, braucot uz Rīgu, uztraucos, vai varēšu skaņdarba beigās pareizi nospēlēt grūto lēcienu?! Par laimi, viss izdevās labi!
Reiz gan pienāca piedāvājums- iestāties baleta skolā, bet māmiņa aicinātājai pastāstīja, ka veselības dēļ to nevarēšu.”
A.Rause: “Ar kādām grūtībām jums iznāca saskarties jaunības posmā, studijās un vēlāk - darba dzīvē?”
A.Kalniņa: “Mācījos Līgatnes skolā, bet mūzikas skolā - Cēsīs. Daudzu gadu garumā, lietus vai sniegs, bija laikus jāpaspēj uz autobusu vai vilcienu. Tikai vienu vienīgu reizi, kad mācījos 4.vai 5.klasē, manam tētim bija laiks un iespēja ar motorolleri atvest mani no Cēsīm ātrāk uz mājām Līgatnē. To skaisto, brīnumaino braucienu atceros vēl šodien!”
A.Rause: “Attiecības „skolotājs- audzēknis”- kas tas vispār ir? Ko jums nozīmē jūsu audzēkņi? Vai ir tādi, par kuriem gribētu pastāstīt vairāk?”
A.Kalniņa: “Tā ir kā tikšanās ar personību. Mans uzdevums- veicināt šīs personības izaugsmi. Protams, atceros katru savu audzēkni, un par dažiem ir īpaši stāsti, dažkārt arī ļoti skumji. Priecājos par daudzu panākumiem, piemēram, Ingrīdu Muižnieci. Cik enerģiski viņa strādā Ieriķu pusē!”
A.Rause: “Kādas vērtības jūs cenšaties nodot saviem audzēkņiem?”
A.Kalniņa: “Te atbildēšu atkal I.Ziedoņa vārdiem, kā viņš rakstījis savās „Epifānijās”: „Var gribēt mācīties un var „sirdsgribēt”...” Vēlētos saviem audzēkņiem dot šo „sirdsgribēšanu” mācīties mūziku!”
A.Rause: “Kas jums dzīvē dod spēku un prieku?”
A.Kalniņa: “Daba, koncerti, labas grāmatas, ceļojumi.”
A.Rause: “Vai ir kādas lietas, notikumi, kurus būtu savā dzīvē vēlējusies notiekam citādāk?”
A.Kalniņa: “Ir labi tā, kā ir! Protams, žēl, ka pagājušajā gadsimtā mums visiem bija jādod laikmetam savas nodevas.”
A.Rause: “Jūsu mīļākais komponists un - kāpēc tieši viņš?”
A.Kalniņa: “Tas neapšaubāmi ir L.van Bēthovens! Klausoties viņa mūziku, jūtu, ka rezonēju kopā ar viņu! Man ļoti patīk sonātes forma.”
A.Rause: “Jūsu novēlējums AKCMV jubilejas gadā?”
A.Kalniņa: “Būt kā Vidzemes Gaismas pilij! Nepazaudēt un turēt to, kas labs, kā arī attīstīties!”