Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskola (AKCMV) - tā ir īpaša vieta, sevišķa kultūrtelpa Cēsīs un visā Vidzemes reģionā, ko gadu gaitā rūpīgi veidojuši tajā strādājošie un muzicējošie cilvēki - pedagogi personības. Tādēļ skolas 95. jubilejas gadā piedāvājam ar interviju starpniecību iepazīt mūsu pieredzējušākos pedagogus. Ciklu aizsākam, ieklausoties šī mēneša jubilāra, vijoles spēles pedagoga, komponista un aranžētāja Andra Riekstiņa teiktajā.
Pedagogus uz sarunu aicināja un viņu izteiktās domas apkopoja AKCMV pedagoģe Anitra Rause.
Intervija ar Maestro Andri Riekstiņu 2019. gada augustā
A.Rause: “God. Maestro! Mums visiem gan AKCMV, gan visās Cēsīs un tālākā apkārtnē ir labi zināms, ka esat cieši saistīts ar brīnišķīgo mūzikas radīšanas mākslu. Tā ir Dāvana, ko saņem vien retais. Vai esat priecīgs par šo savu spēju un vai varat piekrist L. van Bēthovena domai: ,,Arī komponists ir dzejnieks?”
A.Riekstiņš: “To, kas man dots, patiesi novērtēju. Par komponistu un dzejnieku - pamatā jau nē. Tomēr šajā vasarā ,,Gaujienas jauno mūziķu nometnei” uzrakstīju mini-operu ,,Vecīša cimdiņš” - gan mūziku, gan vārdus. Tomēr domāju, ka Mūzika kā tāda ir pati visabstraktākā, visdziļākā un visdzejiskākā no mākslām. Ar runāšanu (piez.- domāta vairāk mūzikas kritika) labu mūziku par sliktu un sliktu par labu nepataisīsi.”
A.Rause: “Ir jau tā, ka cilvēks “sākas” no savām “saknēm”- ģimenes, vai ne? Kādi ir Jūsu pamatiespaidi par vietu un cilvēkiem, pie kā “ieradāties” – uzaugāt šajā pasaulē? Kad un kādos apstākļos tas notika?
A.Riekstiņš: Piedzimu tepat Cēsīs, Zirņu ielā 5!
Mans tētis mācījās šajā pašā skolā, spēlēja vijoli, visus kara gadus bija to ,,iznēsājis” un spēlējis, - tā viņš to mīlēja! Tajā laikā viņam bija 34 gadi, tādā vecumā mācīties ,,bērnu skolā” nav viegli. Skolasbiedrs viņam bija Romāns Šnē, tagadējā ,,Latvijas kamerorķestra” diriģenta Normunda tēvs. Mans tētis skolu beidza tajā pašā gadā, kad nomira Staļins - 1953. Es piedzimu 1951.gadā. Lai skolu beigtu, dabīgi, bija kaut kas jāspēlē, un tā viņš mājās ,,čīkstināja”, un es to visu dzirdēju. Tā būtu viena puse “no stāsta”, kā teiktu tēva piemērs. Otra puse – es biju no Dieva “piemeklēts” jeb apdāvināts. Man bija dzirde un rokas - viss, lai spēlētu. Pa radio gāja visa labā mūzika, tad nebija ne Paula, ne tuc - tuc, bet Oginska ,,Polonēze”, Smetanas ,,Pārdotā līgava”, Ofenbaha ,,Barkarola”- tas, ko sīkais var ,,sagremot”. Tad es ļoti agrā vecumā, precīzi gan gadus nepateikšu, sāku strīķēt vienu skaliņu pret otru, dabūjis tos no plītspriekšas. Vienā reizē atnāk ciemos Kārlis Neilands - toreizējais Cēsu simfoniskā orķestra vadītājs, mana tēva skolotājs, - viņš to redz un saka maniem vecākiem: ,,Kas tad jūs bērnam vijoli nevarat nopirkt?” Bet bērns vēl lāgā ieraugāms nav... Tā viņš bija nopircis no vienas tantes par 5 rubļiem (Staļina naudā) 8-daļvijoli un mums atveda un uzdāvināja. (Tā vijole man vēl ir.) Tā es sāku. Pirmais skolotājs bija tētis. Mamma bija grāmatvede, vēlāk veselības dēļ kļuva par mājražotāju un adīja ar elektrisko adāmmašīnu - japāņu ,,Toyotu’’ gan džemperus, gan visu, ko nu tas ,,Gos” bija izstrādājis.”
A.Rause: “Kādas vērtības vecāki Jums iemācīja?”
A.Riekstiņš: “Nu, te jau atkal ir tā - visu, ko tev mēģina ieborēt, tas nestrādā! Visu, ko tu iemācies, tu iemācies tāpēc, ka vecāki TĀ DARA! Maizīti pacelt un nobučot. Nemētāties ar ēdienu (kā jeņķu filmās). Ēdiens ir dzīvības pamats, normāls cilvēks ar to nemētājas!
Domāju arī - būt patstāvīgam. Mācoties 1. un 2. klasē un dzīvodams Tukumā, viens pats braucu mājās no Dārziņskolas ar diviem vilcieniem ,,Rīga- Ķemeri” un ,,Ķemeri- Tukums”.”
A.Rause: “Vai ir kādas lietas, kur Jūsu domas tagad atšķiras no tā, kā Jums mācīja vecāki?”
A.Riekstiņš: “Principā nē. Es tā cenšos domāt, ka kāds nu ir mums- latviešiem- tas SATVARS, tāds viņš arī ir. Nu kā gan viņš daudz var izmainīties pa šito, nezin’, Mūžības SEKUNDI..., pa 1paaudzīti? ”
A.Rause: “Nākošie nozīmīgie jauna cilvēka veidotāji ir viņa skolotāji. Kuri no Jūsu skolotājiem atstājuši vispaliekošākās pēdas sirdī, prātā un līdz ar to arī dzīvē?”
A.Riekstiņš: “Skolotāji man bijuši dažādi. No 1. līdz 6. klasei tiku ļoti slavēts. Skolotāja Anete Kocere, tag. Zvaigzne, mēdza man teikt: ,,Ar šīm rokām var nospēlēt visu, kas uz pasaules uzrakstīts!”, bet vecāki nezināja, ka par papildus stundām vajadzētu maksāt, turklāt vecākiem arī nebija ,,liekas’’ naudas, un attiecībās ar šo skolotāju beigās sāku izjust tādu kā tiranizēšanu. Tad skolotāji nomainījās un Em. Dārziņa Mūzikas vidusskolu beidzu pie Israēla Abrāmisa, (mūsu tagadējās operas solistes Evitas Zālītes vecātēva). Augstskolā - pie prof.Voldemāra Stūrestepa. Viņš visu teica tikai vienreiz - gribi dzirdi, gribi nē. Es gribēju. Ikdienā viņš teica tā: ,,Nekad neatsaki uzreiz! Nenogriez kā ar nazi!” Arī spēles vieglums man ir no viņa.”
A.Rause: “Kā Jūs izvēlējāties kļūt par mūziķi?”
A.Riekstiņš: “Nebija ne domas, ka varētu nebūt vijolnieks! Tēva piemērs bija nepārprotams.”
A.Rause: “Ar kādām grūtībām Jums iznāca saskarties jaunības posmā, studijās un vēlāk - darba dzīvē?”
A.Riekstiņš: “Nu pirmais jau ir: nav vairāk spēka spēlēt jeb slinkums. Vijolspēlē visvairāk jātrenējas līdz 10 gadiem, pēc tam jau tehniku vairs uzdzīt nevar.
Darbā - konkurence orķestrī un intrigas aizkulisēs - tas nav patīkami. Tas ir kā Fellīni filmā ,,Orķestra mēģinājums”. Diemžēl.
Jāsaka gan, ka vieglās mūzikas orķestrī tādas prakses nebija. Tas iepriecināja.”
A.Rause: “Attiecības skolotājs – audzēknis, kas tas vispār ir? Ko Jums nozīmē Jūsu audzēkņi? Vai ir kādi, par kuriem gribētu pastāstīt vairāk?
A.Riekstiņš: “Savā saskarsmē ar audzēkņiem izeju no tā, ka audzēknim ir jāgrib! Viņam jāgrib mācīties un jāgrib spēlēt, citādi nekas nevar sanākt. Atsevišķus uzvārdus neizcelšu, bet es priecājos par katru audzēkni, kurš grib un dara!”
A.Rause: “Kādas vērtības Jūs cenšaties nodot saviem audzēkņiem?”
A.Riekstiņš: “Katrs skolotājs jau grib, lai viņa skolēns spēlētu tā kā viņš. Spēlētu ,,ar elpu” – viegli, dzirkstoši, ne smagnēji un saspiesti.”
A.Rause: “Kas Jums dzīvē dod spēku un prieku?”
A.Riekstiņš: “Man spēku dod mūzika un spēlēšana. Tā ir visai nozīmīgs enerģijas ieguves veids.”
A.Rause: “Vai ir kādas lietas, notikumi, kurus būtu savā dzīvē vēlējies citādāk?”
A.Riekstiņš: “Nē. Kā tagad secinu- viss ir labi, kā tas ir noticis.”
A.Rause: “Jūsu mīļākais komponists un kāpēc tieši viņš?”
A.Riekstiņš: “Tie ir trīs - vispirms jau J.S.Bahs, tad Rossīni un Rihards Štrauss. Kāpēc? Tāpēc, ka viņu mūzikā VISS IR LIELISKI!”
A.Rause: “Jūsu novēlējums AKCMV jubilejas gadā.”
A.Riekstiņš: “Labprāt skolai novēlētu finansiālu neatkarību!... Vēl arī tādus audzēkņus, kuri mīl mūziku un GRIB to mācīties!
A.Rause: “Vai ir kas tāds, ko nepajautāju, bet ko Jūs ļoti gribētu pateikt?”
A.Riekstiņš: “l.m.m. jeb - liec mani mierā!”
Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolas kolektīvs nozīmīgā dzīves jubilejā sveic pedagogu Andri Riekstiņu!