Artūrs Cingujevs
Foto: Jānis Porietis
Artūrs Cingujevs kopš 2016. gada novembra ir Bolderājas Mūzikas un mākslas skolas direktors. Šī gada vasarā ieguvis maģistra grādu Latvijas Kultūras akadēmijā kultūras menedžmentā un radošajās industrijās. 2014. gadā Bernes Mākslu augstskolā Šveicē ieguvis maģistra grādu izpildītājmākslā. 2010. gadā ar izcilību absolvējis P. Čaikovska Maskavas Valsts konservatoriju un 2013. gadā aspirantūru - profesores Eliso Virsaladzes klavieru klasē. Pianists, kurš vairākkārt ieguvis gan Grand Prix, gan citas godalgotas vietas starptautiskos konkursos Francijā, Čehijā, Lietuvā, Igaunijā un Latvijā. Dibinājis koncertaģentūru Impresario Baltica un meistardarbnīcu Giotto-Art. Aktīvi koncertējis līdz brīdim, kad kļuvis par skolas direktoru. Par to, kas mainījies trīs gadu laikā, kādas ir domas par nākotni, par mūzikas un mākslas izglītību, ar Artūru Cingujevu sarunājas skolas izglītības metodiķe Sandra Konstante.
Sandra Konstante: Es domāju, ka ir jābūt lielai drosmei, lai kļūt par skolas direktoru. Vai jums tā piemīt un kāpēc jūs izvēlējāties šo amatu?
Artūrs Cingujevs: Iespējams, mans pirmais drosmīgais solis bija došanās studēt uz Maskavu. Izraušanās no ģimenes 19 gadu vecumā, uzsākot patstāvīgu dzīvi Maskavā, kura pirms piecpadsmit gadiem bija pavisam savādāka kā tagad, es pat teiktu, ka toreiz tā bija daudz brutālāka. Tā man bija brīnišķīga dzīves skola, kurā ar minimāliem iztikas līdzekļiem viss ir jāatrisina un jāizdara. Jā, tur drosme bija nepieciešama dažādās situācijās. Iespējams, ka šī pieredze, par kuru varētu veselu grāmatu sarakstīt, man palīdz vadīt arī skolu. Pirms tam gan par šādu iespēju nedomāju un nebiju tiecies kļūt par skolas vadītāju. Tā sanāca, ka pirms šī konkursa bija vēl citi konkursi, kuros kolēģi mani centās iedrošināt, lai pamēģinu, jo ar organizatoriskām lietām paralēli nodarbojos gan vadot dažādus Eiropas tālākizglītības projektus, gan strādājot Ineses Galantes fondā, dibinot meistardarbīcu un koncertaģentūru. Šādas sarunas notika arvien biežāk, mudinot mani izmēģināt šo ceļu, tā nu nonācu šajā skaistajā ēkā.
SK: Tagad jau ir pagājuši gandrīz trīs gadi, kopš esat Bolderājas Mūzikas un mākslas skolas direktors. Vai ir kādi secinājumi, atskatoties uz šo posmu? Kas ir izdarīts? Vai kaut kas ir pilnīgi savādāks direktora amatā nekā jūs bijāt iedomājies par to, kad startējāt konkursā?
AC: Skolas attīstības vīzija bija viens no jautājumiem, kuru man uzdeva darba intervijā. Es atbildēju, ka vīzija man kļūs skaidra, gadījumā, kad šeit nokļūšu, jo, lai radītu vīziju, ir jābūt skaidrībai par iespējām. Vīziju jau var uzburt, bet realitātē var nebūt apstākļi vai instrumenti, ar ko šo vīziju realizēt. Diez vai pirms trīs gadiem es būtu iedomājies par Bolderājas svētku organizēšanu, Paula Jaunzema akmens skulptūras izveidi skolas 30gadē, kā devumu arī pilsētvidei, vai par to, cik vērienīgi svinēt skolas jubileju, tādejādi paplašinot skolas darbību ārpus ierastā izglītības procesa.
Kad es atbraucu iepazīties ar skolu, tad uzreiz bija skaidrs, ka skolai ir nepieciešams remonts un tas ir tas, ko es esmu realizējis šo trīs gadu laikā, tiesa varbūt ne tik lielos mērogos, kā biju iecerējis. Sadarbībā ar Rīgas domes Īpašuma departamentu mums ir sanācis veikt remontdarbus ar pārbūvi skolas Koncertzālē un Izstāžu zālē un atsvaidzināt pirmo stāvu. Ja atgriežamies pie vīzijas, tad tā ir viena liela – mums nepieciešams telpu paplašinājums, lai ieceres varētu realizēt. Bet ne jau sienas ir svarīgākais. Galvenais skolā ir cilvēki – kolēģi, audzēkņi un viņu vecāki. Ļoti svarīgs ir mikroklimats, kurš nerodas pats par sevi. Mēs meklējam dažādus ceļus, lai satuvinātos, piemēram, organizējot vecāku sapulces pa nodaļām, rīkojot skolotāju un darbinieku vakaru decembrī vai kopīgu ekskursiju vasarā. Manu ikdienu lielā mērā nosaka darbs, kas saistīts ar normatīvajiem aktiem un cita veida papīru darbiem, kaut gan es vairāk vēlētos strādāt ar cilvēkiem.
SK: Skolā ir mūzikas un mākslas nodaļa. Kā jūs redzat šo divu dažādo nodaļu sadarbības iespējas?
AC: Viena no manām prioritātēm, kad uzsāku darbu, bija veicināt sadarbību starp nodaļām, lai tās atbalstītu viena otru pasākumu veidošanā, zinātu, ko dara un kā sauc kolēģus citās nodaļās. Mēs esam viena skola zem viena jumta, nevis skola skolā. Mūzikas nodaļa aktīvi piedalās konkursos un festivālos, Mākslas nodaļa aktīvi veido izstādes un radoši darbojas vēl citās jomās – gadu pēc gada top objekti konkursam Ziemassvētku egļu ceļš, tiek organizētas radošās darbnīcas dažādos pasākumos. Veiksmīgi nodaļu sadarbība notiek, kad skolā norisinās Jauno vijolnieku, altistu un čellistu konkurss (šogad konkurss notika 13. reizi), kurā Mākslas nodaļas audzēkņi izstāda savus darbus par stīgu konkursa tēmu un, galvenais, gatavo konkursa balvas. Manuprāt, tas ir ļoti interesanti, ka bērni bērniem gatavo šīs balvas un katra no tām ir autordarbs, neatkārtojama un nav kā prece, kas nopirkta veikalā. Tāpat arī Jauniešu mūzikas grupu konkursam BOLDSOUND skolas audzēkņi gatavo balvas un nāk klausīties arī konkursu. Kad skolā notiek koncerti, uz tiem dodas arī skolotāji un bērni no Mākslas nodaļas, savukārt, Mūzikas nodaļas skolotāji un bērni apmeklē izstādes. Ir svarīgi, lai šī mākslu mijiedarbība notiktu, lai mēs audzinātu personības, kuras ne tikai koncentrējas uz savu specialitāti, bet tver mākslu arī plašāk. Mēs izglītojam arī nākamos kultūras patērētājus – koncertu, izstāžu un citu pasākumu apmeklētājus, tādēļ audzēkņi kopā ar skolotājiem un vecākiem apmeklē kultūras notikumus arī ārpus skolas. Mēs vēlamies, lai viņiem kultūras patēriņš būtu normāla ikdienas lieta, nevis kaut kās ārkārtējs.
Patreiz man ir sajūta, ka skola iet ar pilnu buru, sākot ar bērniem un viņu vecākiem, skolotājiem līdz pat administrācijai - lai mēs administrācijas līmenī varētu nodrošināt to, ko no mums prasa un sagaida un tik un tā vēl daudz kas nepadarīts, bet tas izskatās pēc nebeidzama procesa. Ideju jau mums ir daudz, bet, ja jau tagad lielākā daļa no mums strādā uz savu iespēju robežas, tad jādomā, vai vajag vēl kaut ko likt klāt papildus.
SK: Kā jūs redzat saikni starp esošo akadēmisko mūzikas un mākslas izglītību un tagad daudz pieminēto kompetenču izglītību?
AC: Domāju, ka mūsu tradicionālās, klasiskās vērtības ir jāintegrē šajā modelī. Es gan negribētu saukt to par reformu,jo attiecinot kompetenču pieeju uz mūzikas un mākslas izglītību, tas ir labi aizmirstais vecais, kas jāskata plašākā kontekstā un caur mūsdienu prizmu. Tas, ko man gribētos, ka būtu mijiedarbības saikne starp visiem mācību priekšmetiem. Tad, kad pats mācījos šajā sistēmā, man nenāca prātā uzdot jautājumus, kāpēc man jāapgūst viens vai otrs mācību priekšmets un vai tiem savā starpā ir kāda saikne. Tagad, raugoties uz procesu no otras puses, es saprotu, ka teorētiskajiem priekšmetiem vajadzētu būt lielākā mijiedarbībā vismaz ar specialitāti, lai palīdzētu to apgūt, dodot labus pamatus, bet realitātē ir citādi. Šogad, rakstot savu maģistra darbu menedžmentā par mūzikas skolām Latvijā, man radās doma, ka vajadzētu būt divām programmām – vienai, kā pamatprogrammai, ko vajadzētu zināt visiem un otrai tiem, kas vēlas padziļinātāk. Iespējams, ka sākam jau iet šajā virzienā. Citādi sanāk, ka esam kaut kur pa vidu – daļu bērnu vecāki atved vispārējai attīstībai un viņiem izcilība nav mērķis, un tad ir tie bērni, kas paši grib kaut ko vairāk, viņi ir gatavi strādāt vairāk, uzzināt vairāk un ātrāk virzīties uz priekšu, un šeit es būtu uzmanīgs un nebūtu gatavs uzreiz viņus dalīt talantīgos un ne tik talantīgos. Talants un vēlēšanās var parādīties pēkšņi arī kaut kad vēlāk mācību procesā, vai, piemēram, mainās skolotājs, kurš šo talantu pamana un motivē. Būtu svarīgi, lai gaidāmās izmaiņas sistēmā notiktu pēc būtības un mācību process tiktu orientēts uz bērnu, pie tam uz tādu bērnu, kāds tas ir šodien, nevis pirms daudziem gadiem. Viss ļoti strauji mainās un šī paaudze ir pavisam savādāka, to redzu arī savos bērnos, un nekas neliecina par to, ka mēs varētu atgriezties pagātnē. Ir svarīgi, kā mēs mūsdienu bērnam varam piekļūt, nevis būt vienkārši stingrais skolotājs. Es domāju, ka skolotājiem nevajag tērēt savus spēkus un laiku, lai pretotos jaunajām tehnoloģijām, bet gan atrast, kā tās izmanot savu mērķu labā, kā tās iesaistīt un integrēt mācību procesā.
SK: Kādām, jūsuprāt, jābūt prasmēm un spējām, lai vadītu mūzikas un mākslas skolu?
AC: Manuprāt, ir beidzies laiks, kad autoritārais vadības stils nosaka toni. Pirmais, kas man nāk prātā – vadītājam ir jābūt cilvēcīgam, lai cik tas dīvaini arī neizklausītos. Man ir bijusi dažāda pieredze ar vadītājiem un es zinu, kā es kā kolēģis negribētu justies. Jā, atslēgas vārdi varētu būt labvēlīgums un cilvēcīgums, bet draudzīgām attiecībām darbā ir ļoti trausla robeža, jo cilvēki ir dažādi un ne visi to jūt. Es esmu par komandas darbu un man liekas, ka šo gadu laikā, kopš esmu direktors, komanda kļūst spēcīgāka. Viens pats es daudz ko nevarētu un tāpēc, piedāvājot risinājumus dažādām situācijām, es vienmēr uzklausu kolēģi, kurš, iespējams, ir dziļāk iekšā procesā un viņam arī ir ko piedāvāt. Vēl vadītājam nepieciešama stratēģiskā domāšana, manuprāt, labam vadītājam tas ir svarīgi.
Kā lielisku vadītāju gribētu minēt Jāni Erenštreitu un viņa komandu. Kad es mācījos Dārziņskolā, mani izbrīnīja atmosfēru atšķirība starp manu skolu un Doma kora skolu. Abas radošas skolas, abas blakus, bet ieejot kora skolā, bija neizskaidrojama brīvības un labvēlības sajūta, kur skolas gaitenī Erenštreita kungs visiem smaidīja, sveicināja un zināja katra audzēkņa vārdu.
SK: Ko jūs darījāt pirms kļuvāt par direktoru?
AC: Jāsaka, ka es visu laiku studēju un tikai šogad pabeidzu studijas Latvijas Kultūras akadēmijas maģistrantūrā. Es gan neplānoju apstāties, bet tagad gan kādu brīdi jāpaņem atelpa no nepārtrauktajām mācībām, ko uzsāku 6 gadu vecumā. Protams, koncertēju un sniedzu atklātās stundas (meistarklases), kuras mani ļoti iepriecina, ka gūtās zināšanas un pieredze palīdz jaunajiem pianistiem. Kopš 2010. gada sāku nodarboties ar dažādiem organizatoriskiem projektiem, saprotot, ka to man arī patīk darīt. Tad arī es pamanīju, kā manī savijās šīs divas atšķirīgās lietas - koncertējot mēģināt atrauties no zemes un stingri stāvot uz zemes organizējot procesus. Te man jāpiemin arī Krievijā un Šveicē pavadītais studiju laiks, kas manī attīstīja plānošanu vai tā saucamo menedžmentu, jo Maskavas konservatorijas aspirantūras studiju laikā paralēli studēju arī Bernes Mākslu augstskolā. Pēc E. Dārziņa vidusskolas beigšanas es iestājos Maskavas valsts konservatorijā, jo, pēdējos vidusskolas gados, apmeklējot dažādas meistarklases, atradu savu Skolotāju, pie kuras gribēju mācīties. Un jāsaka godīgi, neskatoties uz to, ka labi pabeidzu Dārziņskolu, iestāties Maskavas konservatorijā nebija nemaz tik vienkārši. Pirmos gadus pēc iestāšanās vingrinājos stundas neskaitot, reizēm pat neaizejot pusdienās, jo tas pārtraukums man traucēja, bija gan desmit gan arī vairāk stundas dienā. Tagad, vingrinoties daudz retāk, šo gadu augļus jūtu, jo, diezgan ātri atgūstu formu. Izpildījuma latiņa Maskavā tika pacelta tik augstu, ka ne vienmēr to ir iespējams sasniegt, bet, kad sasniedz, tas ir kaut kas vārdos neaprakstāms. Tā kā gan kā izpildītājmāksinieks, gan kā koncertu apmeklētājs esmu izjutis šos īpašos - hipnostiskos stāvokļus, kad saskrien asaras acīs vai skudriņas pārskrien - es ticu mūzikas pārcilvēciskajām spējām un mani interesē tieši šis īpašais stāvoklis uz skatuves, kas sasniedzams ļoti, ļoti reti, nevis vienkārši labi kvalitatīva interpretācija vai vēl labāk dīvaini sadomāta. Ir tāds teiciens, “Nezini kā spēlēt, spēlē dīvaini”. Lai sasniegtu šos īpašos stāvokļus, sevi pilnībā ir jāvelta mūzikai un tas nav atkarīgs tikai no vingrināšanās daudzuma, kas nemaz nedod garantiju, ka izdosies. Man patīk teiciens, “Tik ilgi, cik esi kaut ko mācījies, lai tas kļūtu tavs, tikpat ilgi tas ir jāaizmirst”. Galvenais, ejot uz skatuves, ir jābūt milzīgai vēlmei tur būt un muzicēt, un radīt šeit un tagad, kas ne vienmēr notiek pēc daudzajām vingrināšanās stundām.
SK: Pirms šīs intervijas es apjautājos kolēģiem, kādus jautājumus viņi jums vēlētos uzdot. Tie būs trīs:
Pirmais – Skolai ir jau 30 gadi. Te ir jau iesakņojušās noteiktas vērtības. Vai jūs būtu gatavs cīnīties par tām, lai tās saglabātu?
AC: Ja ar vārdu “vērtības” mēs saprotam akadēmiskos pamatus, kas ir ļoti nozīmīgi profesionālās ievirzes izglītībai, tad jā, jo tie dziest ārā acu priekšā. Skolas mantojumu, ko esmu pārņēmis, cenšos saglabāt un uzlabot. Ja ar vārdu “cīnīties” tiek domāta demonstrācija ar karogu vicināšanu, tad nē, es neesmu tāda veida “cīnītājs”, man labāk patīk darīt kaut ko jēgpilnu, vērstu uz rezultātu.
Otrais – Mums visiem ļoti gribas paplašināties, bet telpas skolai trūkst. Kādus risinājumus jūs redzat šajā jomā?
AC: Ir tuvāki un tālāki mērķi. Viena ideja ir apdzīvojami konteineri skolas pagalmā, bet tad jāskatās, kā tas saskanēs ar skolas ēkas vēsturisko izskatu. It kā utopiska, bet varbūt arī realizējama ideja ir piebūve un es neesmu pilnībā atmetis domu par skolas bēniņu izbūvi. Man ļoti negribētos iet uz tādu kompromisu, ka daļa skolas tiek izvietota citā vietā Bolderājā vai kur citur, kaut gan tādas iespējas arī tiek izskatītas. Un vēl man ļoti negribētos kaut ko samazināt, lai atbrīvotu vietu citām iespējām.
Trešais – Kad mēs, jūsu kolēģi, varēsim dzirdēt jūsu koncertu mūsu skolā?
AC: Labs jautājums. Man ir doma, kur tas varētu notikt… Cerams, ka ņemsim piemēru, liekas, no Skandināvijas un pārskatāmā nākotnē darba dienu skaits nedēļā tiks samazināts, un kāds vēl varētu palielināt diennakts stundu skaitu… Domāju, tas varētu pietuvināt koncerta datumu. Bet ja nopietni - tas notiks, kad man būs sajūta, ka pienācis īstais brīdis.
SK: Šo interviju paredzēts publicēt Partitas 200. numurā. Kādi būtu jūsu vēlējumi Partitai šajā jubilejā?
AC: Es novēlu Partitai sasniegt vismaz 2000. numuru! Interesantas personības un aktuālus tematus, jo šis izdevums veido tādu kā lokālo tīklojumu, kuram novēlu pēc iespējas plašāku auditoriju!
PS Svinot 5 gadu dzimšanas dienu, koncertaģentūra Impresario Baltica aicina uz pianistes Eliso Virsaladzes koncertu šī gada 1. decembrī Lielajā Ģildē. 2. un 3. decembrī notiks bezmaksas meistarklases JVLMA Ērģeļu zālē.