Mikus Bāliņš, kurš Bolderājas Mūzikas un mākslas skolā vada Pūšaminstrumentu un sitaminstrumentu spēles izglītības programmu, ir viens no progresīvākajiem un daudzpusīgākajiem mūsdienu akadēmiskās mūzikas sitaminstrumentālistiem Latvijā. Absolvējis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, iegūstot maģistra grādu mūzikā sitaminstrumentu specializācijā. Sevi profesionāli pilnveidojis dažādās meistarklasēs pie tādiem pasaulslaveniem sitaminstrumentālistiem kā Emanuels Sežornē (Emmanuel Sejourne, Francija), Piuss Čengs (Pius Cheung, Amerikas Savienotās Valstis), Marks Pekarskis (Mark Pekarsky, Krievija), Ludvigs Alberts (Ludwig Albert, Beļģija), Marta Klimasara (Martha Klimasara, Vācija), Kajs Stensgards (Kai Stensgaard, Dānija), Čin Čeng Lins (Chin Cheng Lin, Taivāna) un citiem. Pēdējo 5 gadu laikā īpaši aktīvi piedalījies dažādos projektos ar Latvijas Nacionālo Simfonisko orķestri, Latvijas Nacionālās operas un baleta orķestri, valsts kamerorķestri Sinfonietta Rīga un orķestri Rīga. Kopš 2013. gada ir Latvijā pirmā sitaminstrumentu ansambļa Perpetuum Ritmico dalībnieks, ar ko aizvadīti vairāki nozīmīgi koncerti un veidotas muzikālas performances dažādās Latvijas pilsētās. Līdz šim nozīmīgākais sasniegums ansambļa darbībā – nominācija Latvijas Lielajai Mūzikas balvai kategorijā “Gada koncerts”. Paralēli aktīvajai koncertdarbībai gan ansambļa, gan orķestru sastāvos, tiek veidotas un realizētas arī solo programmas gan Latvijā, gan kaimiņvalstīs. Vērā ņemama ir vairāku gadu pieredze pedagoģiskajā darbā mūzikas un mākslas skolās, kurās pielietotās īpaši mūsdienīgās mācību metodes pozitīvi veicina jauno mūziķu spēju un prasmju attīstību. Par to liecina dažādas iegūtās atzinības gan valsts, gan starptautiska mēroga konkursos un projektos.

Ar Miku Bāliņu sarunājās Bolderājas Mūzikas un mākslas skolas izglītības metodiķe Sandra Konstante.

Cik ilgi jau Tu strādā par mūzikas skolotāju? Kas noteica šo izvēli?

Par sitaminstrumentu spēles skolotāju Bolderājas Mūzikas un mākslas skolā strādāju kopš 2011. gada septembra. Tieši šajā gadā paralēli uzsāku studijas Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā un darbs skolā man ļoti veiksmīgi ”nospīdēja”, pateicoties Elīnai Endzelei, kas tobrīd bija sitaminstrumentu spēles pasniedzēja.

Vai saskati kādu līdzību ar to, kā sitaminstrumentu spēli mācīja agrāk un to, kādas metodes ir tagad? Vai Tu pats pielieto kādas jaunas metodes darbā ar savas nodaļas audzēkņiem? Mini kādus piemērus.

Godīgi sakot, man škiet, ka esmu diezgan savdabīgs pasniedzējs, ja salīdzina ar to, kādas mācību metodes tika pielietotas vēl tad, kad pats biju skolnieks. Savā darba procesā galvenokārt koncentrējos uz garīgo, nevis fizisko. Man svarīga ir audzēkņa iekšējās pasaules izpratne, jo no tā ir atkarīgs mans turpmākais darbs un rezultāti. Bērni ir tik dažādi, un iemesli, kādēļ viņi atrodas mūzikas skolā, nereti ir radikāli atšķirīgi, tādēļ pirmās mācību stundas vienmēr pavadu, runājoties ar audzēkni, iepazīstot viņa raksturu un intereses, saprotot viņa mērķus un motīvus.

Kas, Tavuprāt, ir pozitīvais, ko bērniem un jauniešiem dod šis tehnoloģiju laikmets? Kā tas ietekmē darbu skolā?

Viennozīmīgi tā ir informācija un daudz jaunu iespēju. Neskaitāmas reizes esmu ar audzēkņiem skatījies gan dažādus mūzikas videoklipus, gan meklējis notis vai audio ierakstus skaņdarbiem, kā arī pats filmējis viņu darba procesu, lai vēlāk to kopā izanalizētu vai pārsūtītu vecākiem. Uzskatu, ka tehnoloģijas mūsdienās ir liels ieguvums, ja tās izmanto pareizi un lietderīgi.

Tavi audzēkņi – brāļi Grīnbergi tikko ieguva LR Kultūras ministrijas balvu par jauniešu sasniegumiem starptautiskos konkursos. Kā Tu vari raksturot viņu izaugsmi un ieguvumus pēc vairākiem nozīmīgiem starptautiskiem konkursiem? Kā tas atspoguļojas viņu ikdienas mācībās un attieksmē pret tām?

Konstants un neatlaidīgs darbs vienmēr dod vērtīgu pieredzi. Uzskatu, ka viņi savā bērnībā ir sasnieguši ļoti daudz un spēj skatīties uz dažādiem procesiem krietni vien savādāk, nobriedušāk, nekā citi viņu vienaudži. Tas arī atspoguļojas stundas darbā – ir ārkārtīgi viegli strādāt, jo izteiktās domas, atziņas tiek uztvertas no pusvārda, darbs rit raiti un progresīvi, vienmēr notiek nemitīga ideju apmaiņa, gaisā virmo radošums.

Vai Tev pašam mūzika iepatikās jau bērnībā ? Kāpēc izvēlējies profesionāli pievērsies mūzikai?

Mūzika man vienmēr ir patikusi, gan kā darbs, gan kā hobijs un atpūta. Protams, īpaši mani saista ritms un viss, kas no tā izriet, tādēļ arī esmu sitaminstrumentālists. Bet tieši par mācību uzsākšanu mūzikas skolā man jāsaka paldies vecākiem, kas arī ir mūziķi.

Kas Tevi kā mūziķi piesaista sitaminstrumentu spēlē?

Praktiski neierobežots instrumentārijs un tā plašās iespējas (ritmisku ”bungošanu” var atskaņot teju uz jebkā), kā arī jau iepriekš pieminētais ritms, kas vienmēr ir mani fascinējis ar savu spēju būt gan muzikāli apgarotam un vienkāršam, gan matemātiski komplicētam un pat neizspēlējami sarežģītam.

Vai vari aprakstīt, kāda izskatās viena diena skolotāja dzīvē?

Iesākumā, ja nav ieplānoti kādi citi darbi, koncerti vai mēģinājumi, tad rīta puse vienmēr ir brīva, jo visi audzēkņi vēl sēž skolas solos. Īsi pēc pusdienlaika dodos uz darbu, sagatavoju klasi un gaidu pirmo audzēkni. Pēc tam jau viss aiziet pēc stundu saraksta – Jānītis, Pēterītis utt. līdz pat plkst. 21.00 vakarā, un, ja vairs nav ieplānoti nekādi vēlie mēģinājumi, tad dodos mājup.

Neskatoties uz to, ka skolā strādāju jau astoto gadu, vēl arvien mani reizēm ceļā uz darbu pavada tāds patīkams satraukums. No kā man tāds – to vēl neesmu sapratis…

Pastāsti lūdzu nedaudz par sevi, par savu darba pieredzi? Vai Tev ir bijuši brīži, kad liekas, ka ir apnicis būt par mūzikas skolotāju un Tu vēlies tikai muzicēt dažādos projektos? Kādi ir Tavi tuvākie muzikālie projekti, kuros varēs dzirdēt Tevi spēlējam?

Kopš sevi atminos no saviem skolas gadiem, mani vienmēr ir piesaistījusi pedagoģija. Vēl pirms sāku strādāt BMMS, ik pa laikam sanāca pamācīt spēlēt bungas kādam no saviem draugiem vai paziņām. Mācīšana gan nebija ilgstoša, jo ”audzēkņiem” pacietība nebija liela (tas viņiem drīzāk bija tāds stila jautājums), bet tās pāris mācību stundas manī atstāja kaut kādu jūtamu nospiedumu, kā rezultātā šobrīd ar lepnumu varu sevi saukt par skolotāju.

Runājot par vājuma brīžiem, arī man tādi, protams, ir bijuši, bet lielākoties darba pieredzes pirmajos gados, kad vēl nespēju pilnībā tikt galā gan ar sevi, gan ar audzēkņiem. Šobrīd tādu problēmu vairs nav un varu pilnasinīgi nodoties darbam ar bērniem.

Paralēli pedagoģiskajam darbam, ļoti aktīvi koncertēju ar sitaminstrumentu ansambli Perpetuum Ritmico. Par tuvākajiem koncertiem visi interesenti var uzzināt mūsu ansambļa Facebook lapā.

Skola šogad atzīmē savu 30 gadu jubileju. Ko Tu vēli skolai? Varbūt Tev ir kāda vīzija par skolas nākotni?

Noteikti turpināt uzsākto attīstības kursu. Jūtu, ka skola piedzīvo izteiktu rosīguma periodu, tādēļ ceru, ka tas turpināsies ar uzviju.