Šogad Bolderājas Mūzikas un mākslas skolai 30 gadi. Klavierspēles skolotāja Ineta Šīmane strādā Bolderājas Mūzikas un mākslas skolā no skolas darbības uzsākšanas pirmās dienas. Skolas jubilejas gadā rit arī skolotājas darba trīsdesmitais gads. Iezīmējot gan skolai, gan skolotājai nozīmīgo gadu, turpinājumā īsa intervija ar skolotāju.

Sandra Konstante: Jūs strādājat Bolderājas Mūzikas un mākslas skolā no pašiem sākumiem. Kā ir izaugusi un mainījusies skola pa šiem gadiem un kā esat mainījusies jūs, kā mūzikas skolotāja?

Ineta Šīmane: Skola ir augusi – palielinājies audzēkņu skaits, skolotāju skaits, nākušas klāt jaunas izglītības programmas. Kad es atnācu strādāt uz skolu, biju vēl studente un tagad varu secināt, ka daudz esmu mācījusies no saviem kolēģiem. Man bija izdevība ilgu laiku strādāt kopā ar Dagniju Gailīti, kas dalījās ar mani nepieciešamajā metodiskajā pieredzē un iedrošināja virzīt savus talantīgos audzēkņus uz starptautiskiem konkursiem. Pēc tam, kad mani audzēkņi guva pirmos panākumus, manī arvien vairāk nostiprinājās drosme paraudzīties apkārt, kas notiek pasaulē, kā bērni spēlē un radās vēlme arī saviem audzēkņiem parādīt šo pasauli. Tāpat gribēju iepazīstināt ar to arī viņu vecākus, lai tie atbalstītu savus bērnus, iedrošinātu tos tālākai izaugsmei. Ir svarīgi atzīmēt arī to, ka pārējie bērni, kuri mācās skolā, redzot citu audzēkņu panākumus un to, kā viņi atveras, arī cenšas vairāk, jo vēlas pieredzēt to pašu. Pārņemot gūto pieredzi no skolotājas Dagnijas Gailītes, esmu iedrošinājusi savas programmas skolotājus virzīt bērnus uz konkursiem, strādāt ar viņiem. 
Ar prieku atceros, ka kolēģis Gunārs Endzelis (fagota spēles skolotājs) reiz teica, ka katram skolotājam jābūt vismaz vienam audzēknim, ar kuru kopā var pats augt, kurš ir tuvu pie sirds un kuru var virzīt uz priekšu, kopīgi ejot pa mūzikas ceļu, no kura var mācīties un kopā uzplaukt.

Sandra: Varbūt Jūs varat minēt kādu audzēkni, kas palīdzēja Jums augt un virzīties uz priekšu?

Ineta:Pašā sākumā, kad es tikko sāku strādāt, man bija audzēkne Eva Goba. Viņa bija pirmā mana audzēkne, kura turpināja savu izglītību mūzikas vidusskolā. Tagad Eva dzīvo un strādā kā mūzikas skolotāja Amerikā un tur pabeidza Mūzikas akadēmiju. Talantīgs audzēknis bija Vladislavs Kļevickis, ar kuru paveicām ļoti lielu darbu un kurš ieguva vairākas nozīmīgas godalgas un vietas konkursos valstī un ārpus robežām, piemēram, 1. vieta VII Starptautiskajā jauno pianistu, vijolnieku un čellistu konkursā „Jaunais mūziķis- Tallina 2009” un 3. vieta 11. Starptautiskajā pianistu konkursā Polijā „Šopēns jaunatnei.” Vladislavs bija ļoti talantīgs vēl citā sfērā – matemātikā, kuru izvēlējās par savu galveno nodarbošanos. Daudz strādāju ar Monu Kuzņecovu, kas it īpaši uzplauka skolas pēdējos gados un ļoti veiksmīgi piedalījās Valsts un starptautiskajos konkursos. 
Šobrīd man ir trīs talantīgas meitenes – mazākā ir Karolīna, kura mācās 2. klasē, Staņislava (7. klase) un Ludmila (8. klase), kura ir izlēmusi turpināt savu muzikālo izglītību un stāsies mūzikas vidusskolā.

Sandra: Vai ir jūtama starpība starp tiem, kas stājās skolā tās pirmajos gados un tiem, kas stājas tagad? Kas ir mainījies?

Ineta: Nezinu kā tas ir citās skolās, bet pie mums arvien vairāk nāk audzēkņi, kuriem ļoti vāji attīstīta muzikālā dzirde. Vecāki jau no mazotnes ar viņiem mājās nav dziedājuši un tagad tā ir visai liela problēma. Mūsdienās audzēkņiem šis dzirdes attīstības posms ir garāks, reizēm izdodas to attīstīt, reizēm nē. Vēl ļoti mainījusies audzēkņu spēja noturēt uzmanību. Kādreiz bērniem bija lielāka pacietība strādāt, tagad viņi ir nepacietīgāki un, sastopoties ar pirmajām grūtībām - ar to, ka viss tik ātri neizdodas, ka būs jāstrādā un jāpieliek pūles - no skolas aiziet, jo nav ātrs rezultāts. Vēl gribu piebilst, ka ir divejādi bērni – vieni, kas visu lēni uztver un otri kas tad, kad saprot, ko no viņiem gaida, attīstās ļoti ātri. Piemēram, Valsts konkursos, kas notiek katru ceturto gadu, profesionālais līmenis ļoti strauji ceļas.

Sandra: Vai šajā situācijā ir mainījušās mācību metodes - kā agrāk bija jāmāca un kā tagad?

Ineta:Jā, ir jādomā kā ikdienā ar abām šīm grupām strādāt. Ir bērni, kuri savu muzikalitāti attīsta lēnāk - vai nu viņiem pietrūkst darba spējas, vai viņi ir noslogoti vēl ar kādiem pulciņiem. Tāpēc viņiem nav laika pietiekami labi apgūt izvēlēto mūzikas instrumentu vai arī viņi neizvirza to kā prioritāti. Viss ir jāskata kompleksi – darba rezultāts ir atkarīgs gan no audzēkņa spējām, no skolotāja darba, no vecāku ieinteresētības, no laika, ko audzēknis pavada spēlējot mājās. Pedagogam katra diena ir atšķirīga, jo uz darbu aizejot, es jau nezinu, kāds būs bērna noskaņojums, vai viņš būs mājās strādājis, varbūt viņš ir slimojis, varbūt atnāk pēc skolas noguris. Praktiski stundas sākumā skolotājam ir jābūt psihologam un jāredz, vai audzēknim ir darbīgais noskaņojums, jeb viņš ir atnācis pēc peldbaseina un viņam nāk miegs. Tas viss ir jāizvērtē un reizēm jau no pirmās stundas var aizrautīgi darboties un doties uz priekšu, bet citreiz jānodarbojas pacietīgi ar nošu tekstu un jāmēģina savākt to, kas ir iekavēts… Dienas sākuma nāk jaunākie bērni, vakarpusē – lielie. It kā uz vakaru vairāk jau esmu nogurusi, bet tad atnāk audzēkņi, kuri vairāk izdarījuši, kam nav jāseko līdzi katrai notij, kas ir patstāvīgāki. Tad var gūt gandarījumu un dienu labāk pabeigt.

Sandra: Kāpēc jūs kļuvāt par mūzikas skolotāju? Kas noteica šo izvēli?

Ineta: Man šo jautājumu ir uzdevuši arī manu audzēkņu vecāki. Tad, kad es mācījos, nebija tik daudz piedāvājumu profesiju izvēlē, kā tas ir šobrīd. Mana mamma bija klavierspēles skolotāja, tāpēc es šo procesu redzēju jau no bērnības. Nevaru teikt, ka es uzreiz izlēmu, ka būšu skolotāja, bet kaut kas man tur patika. Nu jā, es sākumā nebiju tā labākā skolniece, tāpēc tagad saprotu arī tos bērnus, kas paslinko. Tad, kad izlēmu, ka skolotāja darbs būs mans ceļš, tad gan nopietni strādāju, lai pilnveidotos. Man patīk pedagoģiskais darbs. Jā, tas iztukšo, bet dod arī gandarījumu, kas atsver visu. Ir audzēkņi kas paņem visus spēkus, bet tad atnāk kāds, ar kuru kopā iespējams uzplaukt, aizrauties un būt aktīvai, un pēc tam braukt mājās enerģētiski uzlādētai. Veidojot kopējo darba plānu, tiek plānotas ieskaites, nodaļas vakari, koncerti. Nodaļas koncertā atļaujam spēlēt visiem bērniem, kuri sekmīgi nokārtojuši ieskaites, lai viņiem rastos koncertu prakse un vēlēšanās labāk mācīties, lai uzstātos.

Sandra: Kāda ir jūsu kā skolotājas stiprā puse?

Ineta: Ar audzēkni ir jāprot sadraudzēties. Esot kā draugam, tajā pašā laikā jābūt pietiekoši prasīgai, lai bērns justu, ka no viņa kaut kas tiek gaidīts un viņam gribas to izpildīt. Galvenais ir cilvēciskais kontakts. Ir jāmāk paskaidrot, izstāstīt, iedziļināties katra audzēkņa sajūtās, jāattīsta viņa redzesloks, muzikalitāte, radošums. Reizēm iesaku audzēkņiem noklausīties apgūstamā skaņdarba ierakstus, ko izpilda profesionāli mūziķi. Pārsvarā aizsūtu kādas 2 - 3 interpretācijas, lai pēc noklausīšanās nepaliek tikai pie vienas, jo arī ar ierakstiem jāprot strādāt. Pārrunājot dzirdēto, stāstu, ka viņiem nav jākopē, bet jāgūst muzikālu priekšstatu, impulsu savam redzējumam.

Sandra: Jūs esat viena no tiem skolas skolotājiem, kas katru gadu regulāri brauc ar saviem audzēkņiem uz starptautiskiem konkursiem. Ko tas dod audzēknim, ko jums kā skolotājai?

Ineta: Pirmkārt, tā ir redzes lauka paplašināšana un arī kopēja pieredze gan man kā skolotājai, gan audzēknim un arī vecākiem, ja viņi brauc līdzi. Tad viņi saprot, kāpēc ir daudz jāstrādā, jo jūt gan konkurenci, gan konkursa līmeni. Pēc dalības tajos, audzēkņiem rodas lielāka motivācija strādāt un pilnveidoties.

Sandra: Vai jūs bez klavierēm spēlējat vēl kādu mūzikas instrumentu?

Ineta: Nē. Kaut gan tad, kad man dēls apguva čella spēli, es biju spiesta iedziļināties čella spēles apguves procesā, jo pavadīju viņu kā koncertmeistare. Klavieres gan reizēm savam priekam spēlēju.

Sandra: Ko jūs novēlat skolai nākotnē?

Ineta:Daudz talantīgu audzēkņu. Skolotājiem nepagurt darba procesā un lai katram ir redzama viņa perspektīva un ir vēlme šajā virzienā strādāt. Skolai kopumā veicināt šo attīstības procesu, lai būtu patīkami šeit uzturēties un, lai mēs attīstītu kultūrvidi Bolderājā.

Sandra Konstante, Izglītības metodiķe Bolderājas Mūzikas un mākslas skolā
Attēlā – skolotāja Ineta Šīmane ar savām audzēknēm Ludmilu, Staņislavu un Karolīnu