Turpinot stāstīt par centīgiem, čakliem, darbīgiem un zinātkāriem jauniešiem, uz sarunu šoreiz esmu aicinājusi māsas Bandenieces. Beatrise, Emma un Māra ir absolvējušas Cesvaines Mūzikas un mākslas skolu. Dienā, kad šis raksts top, 20. augustā, Emma kopā ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas orķestri uzstājas koncertā Berlīnē. „Tas ir kaut kas īpašs!” tā Beatrise raksturo mūzikas instrumenta spēlēšanu. Varbūt tieši tāpēc jaunākā māsa Māra ir iemācījusies spēlēt ukuleli. Klausoties māsu stāstījumā, man gribas teikt, ka viņas pašas ir īpašas… Esmu pārliecināta, ka viņu stāstītais noteikti iedvesmos kādu jauno mūziķi vai uzmundrinās to, kurš ilgāku laiku nav atvēris klavieru vāku.

- Kādi ir jūsu iespaidi par mācībām Cesvaines Mūzikas un mākslas skolā?

Beatrise: - Cesvaines Mūzikas un mākslas skolā pavadītie mācību gadi uz mani atstāja paliekošu iespaidu. Mācīties tepat, Cesvainē, bija brīnišķīga iespēja un atvieglojums – varēja viegli apvienot vidusskolas un mūzikas skolas mācības. Mācību gada sākumā mūzikas skolas skolotājas veidoja elastīgus grafikus, lai skolēni paspētu apmeklēt dažādas mūzikas nodarbības arī pēc skolas. Atceros, ka skolotājas bija pretimnākošas arī skolēniem, kuri dzīvoja tālāk no mūzikas skolas, izkārtojot grafiku tā, lai nebūtu jāiet tumsā mājās, vai kādu no stundas palaižot ātrāk uz autobusu.
   Otrkārt, vērtīgās zināšanas, kas te ir apgūtas. Mācību programma bija bagātīga: toreiz piedāvāja divas specialitātes mūzikas instrumentu stundas nedēļā (manā gadījumā - vijoli pie skolotājas Sokirkas un klavieres pie skolotājas Tomsones), vienu - vispārējās mūzikas instrumenta apguvei, divas solfedžo un divas mūzikas literatūras stundas, orķestri un ansambļus. Solfedžo un mūzikas literatūra palīdzēja izveidot pamatus, kas arī tagad noder. Solfedžo (mūzikas teorija) attīstīja saprašanu par mūzikas pierakstu un komponēšanu, kā arī veiklību, kas noder tagad, kad ir jāizveido vienkāršs pavadījums kādam solistam. Var izlabot vai koriģēt harmonijas mūzikas partitūrā, ja neskan labi, vai arī improvizēt ap to. Mūzikas literatūrā mācījāmies gan mūzikas vēsturi, mūzikas žanrus, arī latviešu mūziku, gan tautasdziesmas, folkloru, gan jaundarbus. Tas piedāvāja apvārsni, ko var pēc tam izzināt tālāk.
   Treškārt, Cesvaines mūzikas un mākslas skolā ir laba gaisotne. Novērtēju to, cik pašaizliedzīgi skolotājas strādāja. Dažreiz viņām darba diena izvērtās līdz vēlam vakaram, un vēl bija jābrauc mājās uz Madonu. Gadā, kad skolotāju algas ļoti krasi pazemināja (tas varētu būt ap 2009. gadu), viņas tāpat nāca strādāt, un par to esmu ļoti pateicīga. Daļēji tāpēc te ir tik īpaša gaisotne – visi turējās kopā arī grūtākos laikos, un bija pārliecība, ka ir jāturpina.
  Dažs varētu teikt, ka bērniem ne vienmēr ir patikšana mācīties vēl papildu skolā un ka tas aizņem daudz laika. Bet domāju, ka pūles mācīties mūzikas skolā atmaksājās ar to, ka iemācās šo īpašo mākslas veidu, pašdisciplīnu, laika plānošanu. Protams, bija arī prieks uzstāties mācību gada laikā gan 18. novembrī, gan Ziemassvētkos, gan pavasara koncertā, par ko var pateikties direktorei Intai Stienei, kas to visu ar degsmi un izdomu organizēja, kā arī visām skolotājām, kuras palīdzēja koncertus īstenot.

Emma: - Cesvaines vidusskolā mācījos tikai no 5. līdz 9. klasei. Atceros šo laiku ar intensīvu mācīšanos, tāpēc bija patīkami pēc garas dienas skolā doties uz mūzikas skolu.
   Ar sajūsmu atceros dažādus koncertus, it īpaši Ziemassvētku koncertiņus, kā arī braucienu uz Igauniju [uz Merjamā kā daļu no pieredzes apmaiņas pasākuma – Beatrises piez.]. Protams, patika arī visas nodarbības, tāpēc ar prieku pildīju mājasdarbus, kuri man nelikās sarežģīti. Ir jāpiebilst, ka, izpildot to, kas šajā mācību programmā tiek piedāvāts, varēju bez īpašām problēmām iestāties Emīla Dārziņa Mūzikas vidusskolas I kursā, neatkārtojot 9. klasi, kā to, šķiet, visbiežāk dara. [Emma, stājoties E. Dārziņa Mūzikas vidusskolā, kārtoja iestājeksāmenus solfedžo - Beatrises piez.].

Māra: - Gadus, kad mācījos Cesvaines mūzikas skolā, noteikti atcerēšos vienmēr. Kaut arī neplānoju nākotni saistīt ar mūziku, manuprāt, pieredze, ko iegūst mūzikas skolā, ir ļoti vērtīga, piemēram, kļūst vieglāk uzstāties vairāku cilvēku priekšā, kas, manuprāt, var noderēt vairākās profesijās. Mūzikas skolā mans specialitātes instruments bija vijole. Papildus vēl mācījos klavieres, solfedžo un mūzikas literatūru. Kaut gan solfedžo zināšanas ikdienā neizmantoju, tās noteikti man ir palīdzējušas iemācīties spēlēt un izprast citus instrumentus. Izvēlēties, kas man patika mūzikas skolā visvairāk, ir grūti, jo katra stunda bija diezgan atšķirīga.

- Kur jūs muzicējat šobrīd, kad Cesvaines Mūzikas un mākslas skola jau absolvēta?

Beatrise: - Pašlaik mācoties Sv. Andreja (St. Andrews) Universitātē Skotijā, ir plašas iespējas muzicēt dažādos ansambļu un orķestru sastāvos. Ir trīs studentu orķestri, divos no tiem uzņemšanai ir jāsagatavo skaņdarbs. Ir arī orķestris, kurā drīkst piedalīties instrumentālisti bez iepriekšējas noklausīšanās – nevienam neatsaka iespēju spēlēt. Pati piedalos kamerorķestrī un simfoniskajā orķestrī, kur spēlē studenti no dažādām fakultātēm, kursu līmeņiem, pat mācībspēks. Mēģinājumi katram orķestrim ir vakaros vienreiz nedēļā, un koncerts ir semestra beigās. Programmās ierastas ir simfonijas no Brāmsa līdz Sibeliusam, koncerti ar solistiem, arī modernā mūzika. Papildus orķestriem ir daudzi ansambļu sastāvi – kvarteti, pūtēju orķestru bigbends, baroka ansamblis, kā arī vairāki kori un vokālie ansambļi. Tiek rīkoti orķestra un ansambļu izbraukumi uz citām pilsētām, dažreiz - saspēlēšanās brīvā gaisotnē nedēļas nogalē. Skotijā iecienīta ir tautas mūzika, un bieži tautas mūziķi saspēlējas danču vakariem vai notiek iknedēļas saspēlēšanās. Sanāk kopā vijoles, flauta, bundziņas, akordeons. Tautas mūzika tiek iemācīta un pārmantota pēc dzirdes – kad šie mūziķi sanāk kopā, viņi nespēlē no notīm, bet šīs melodijas spēlē no galvas, bet ansambļa vadītājs nosaka pāreju uz nākamo melodiju. Šādi mūziķi vienā vakarā var nospēlēt kopā vairākas stundas. Dančos tradicionālo mūziku brīvi improvizē – tā kā šādi danči ir iecienīti ballēs, šāda veida tautas mūzikas grupas ir diezgan pieprasītas. Latvijā iespēja spēlēt kāda ansambļa sastāvā – tas parasti ir pūtēju orķestris. Esmu piedalījusies Madonas mūzikas svētku orķestru sastāvā vasaras nometnēs.

Emma: - Šobrīd uzsākšu III kursu J. Vītola Mūzikas akadēmijā pie docentes Diānas Ozoliņas (LNSO čellu grupas koncertmeistare). Esmu piedalījusies dažādās meistarklasēs, piemēram, pie izcilās Solas Gabetas (Sol Gabetta). Šovasar biju brīnišķīgās meistarklasēs Francijā pie Kolina Karra (Colin Carr), savukārt, septembra beigās apmeklēšu meistarklases Vācijā.
   Esmu vairākkārt spēlējusi LNSO, viņu čellu grupas ansamblī „Dream Team”, kā arī orķestrī „Sinfonietta Rīga”. Novembrī ir ieplānots spēlēt solo kopā ar Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolas orķestri.
  Brīvajā laikā visbiežāk izvēlos iet ārā staigāt un daudz klausos mūziku. Bieži skan Oskara Petersona ieraksti. Nesen medici.tv [mūzikas kanāls televīzijā] piedāvāja tiešraides no Verbīras festivāla Šveicē, tāpēc daudzus vasaras vakarus pavadīju, skatoties tos.
  Noteikti ir jāpiebilst, ka vienmēr, kad manā dzīvē kā mūziķei notiek kāds svarīgs pavērsiens, atceros Cesvaines mūzikas skolu un esmu ļoti pateicīga par iespējām un pieredzi, ko šī skola sniedza.

Māra: - Pēc mūzikas skolas absolvēšanas iemācījos spēlēt ģitāru un ukuleli [Havaju ģitāra - stīgu mūzikas instruments – red. piez.]. Atmiņā man visspilgtāk noteikti paliks skolasbiedri, ar kuriem kopā pavadīju šos gadus. Protams, bija tādi brīži, kad mājās varbūt negribējās īpaši trenēties, bet to, ka mācījos mūzikas skolā, es nekad nenožēlošu.

- Ko jūs gribētu ieteikt un novēlēt mazajiem skolnieciņiem, kas tikai tagad sāk apgūt kāda mūzikas instrumenta spēli?

Beatrise: - Jaunajiem skolniekiem, kas tikai tagad sāk apgūt mūzikas instrumentu, varu teikt: tas ir kaut kas īpašs! No vienas puses, sākt mācīties instrumenta spēli nozīmē iemācīties vairākas iemaņas – koncentrēties, piekopt izturību, vingrinoties un uzstājoties un mācoties skaņdarbus no galvas. Tas atbalsojas visā dzīvē, arī mācoties skolas mācību priekšmetus. Tas arī nozīmē attīstīt savu iekšējo pasauli, iemācīties saskatīt pasauli ar citu acīm, izteikties mūzikas valodā un saspēlēties ar citiem. Novēlu vecākiem pacietību – tas pieprasa ieguldījumu, bet atmaksājas bērna kopējā izglītībā.

Emma: - Es mazajiem mūziķiem ieteiktu izmantot iespēju iemācīties ko jaunu, kā arī daudz vingrināties (pat ja negribas!), lai pašam pēc tam būtu gandarījums. Reti kas ir jaukāks par muzicēšanu un spēlēšanu kopā ar draugiem.

Māra: - Mazajiem skolēniem es ieteiktu izvēlēties instrumentu, kas patiešām patīk, un neuztraukties par to, vai to būs grūti iemācīties spēlēt. Ja pietiekami daudz mācās un trenējas, tad jebkuru instrumentu ir viegli iemācīties spēlēt. Jaunajiem audzēkņiem es novēlu laimīgus un muzicēšanas piepildītus gadus Cesvaines mūzikas skolā.

Ieklausīsimies māsās Bandeniecēs un vēlēsim Mārai, Emmai un Beatrisei izdošanos un veiksmi it visā, ko viņas dara!

Egita Kalniņa, redaktore
foto no māsu personiskā arhīva: Ģimenes kopbilde ap 2009. gadu pie Cesvaines pils pēc kāda koncerta