Mīļie Partitas lasītāji!

Pirms  gada rakstīju savas pārdomas par mūsu – mūzikas skolu dzīvi pandēmijas apstākļos.

Šogad, kad ļaunā slimība pakāpeniski sāk atkāpties, mūsu prātos un sajūtās ielauzies vēl daudz briesmīgāks ienaidnieks: reāla kara darbība Ukrainā. Tā nevienu nevar atstāt vienaldzīgu.

Pirmā doma: kā es varu praktiski palīdzēt, būt noderīgs šajos apstākļos.

Noteikti ir jāsaglabā iekšējs miers, jo tad vieglāk ir sakārtot savas domas, veikt loģiskas plānveidīgas darbības. Katram no mums katru dienu apzinīgi jāturpina veikt savas ikdienas gaitas, veikt savus darba pienākumus. Mums tas ir, muzikāli izglītot savus audzēkņus: iemācot viņiem spēlēt dažādus instrumentus, izkopjot savas dziedāt prasmes, iesaistot viņus  dažādās ar mūziku saistītās aktivitātēs, bagātinot viņu dvēseles caur plašo  mūzikas pasauli.

Domājot par Ukrainas bēgļiem, kuriem patveroties no kara šausmām nākas atstāt savu valsti, dzirdam arī atmiņas par bēgļu gaitām pēc 2. pasaules kara. Galvenā doma ir bijusi, ka bēgļu gaitas ir tikai pagaidām, tās ātri beigsies un visi varēs atgriezties savās mājās un turpināt ierastās dzīves. Diemžēl vēsture māca, ka ,,pagaidām” var ilgt gadu desmitus.

Tāpēc svarīgi ir neatlikt neko uz nākotni. Kā mums katru rītu ir jāceļas,  jādomā par mūsu ģimenēm, tā arī jāaudzina nākamā paaudze, jāveic darbs ko protam un mīlam. Katrs mazais pirmklasnieks ir mūsu nākotne. Viņš nevar savu augšanu atlikt uz kādu citu gadu, vai labvēlīgākiem apstākļiem, kaut vai, kamēr viņa skolotājs nebūs tik bēdīgs, norūpējies par pasaules likteņiem. Mums jāmāca bērni šeit un tagad. Caur mūzikas pasaules apgūšanu arī viņu dvēselītēs pakāpeniski  veidojas  harmonijas sajūta, izpratne par lietu kārtību, labo un ļauno. Tā ir sajūta, ka dzīves nesastāv tikai no ēdiena un pajumtes, ka tai nepieciešama arī garīgā vertikāle, kuras radīšanā mēs varam dot ļoti, ļoti daudz.

Ar gara spēku pret fizisku spēku!

Birzgales Mūzikas skolas skolotāka Līga Paukšte