Darba gaitas vedušas Pētera Barisona Aizkraukles mūzikas skolā, Jāņa Norviļa Madonas Mūzikas skolā, Madonas pilsētas vidusskolā. 2009. gadā uzsāka darbu Madonas Valsts ģimnāzijā, paralēli strādājot arī Rīgas 93. vidusskolā. Būdama jauktā kora “Cesvaine” dziedātāja, Ija iemīlēja kori, iemīlēja Cesvaini, un kopš 2013. gada 1.oktobra kļuva par kora “Cesvaine” diriģenti.

Mūzika bija Ijas sirds aicinājums, tādēļ arī attieksme bija iedvesmojoša un draudzīga. Prasībās gan Ija bija stingra, nepieļaujot nekādas atkāpes. Ja vienreiz tika kas pateikts, tas bija jāsadzird, nekādu atgādināšanu un nosebotāja meklēšanu Ija nepieļāva, tādejādi panākot, ka audzēkņi paši sevi disciplinēja, paļaudamies pilnībā uz sevi. Neskatoties uz visu to, Ija bija respektēta, cienīta un mīlēta.

Improvizācija it visā bija Ijas garā, mākslinieciskā izjūta viņu nekad nepievīla. Viņas oriģinalitāti apbrīnoja gan audzēkņi, gan pieaugušie. Viņa prata atvērt un iedvesmot katru dziedātāju, visu darīja ar azartu, atmetot rutīnu, pierastību, rāmjus. Ija atļāvās pārsteigt pat Dziesmu svētku žūriju, atkāpdamās no diriģenta akadēmiskā snieguma. Tāda Ija bija – radoša, neprognozējama, pārsteigumu pilna. Tā nebija tikai sevis izrādīšana, tā bija viņas dziļākā būtība. Ija mācēja kori dabūt uz ” kopējā viļņa” , panākt kora pilnīgu uzticēšanos sev, spēja iedvest korim pārliecību, ka viss ir vislabākajā kārtībā, lai arī ne vienmēr tā bija. Viņa mācēja korim pacelt garu. Ija bija iemīļota kora vadītāja, diriģente, kura ar savu personību prata iejūsmināt un motivēt koristus kopējam darbam. Skolas zēni, noskatījušies Ijas vadītā kora sniegumu, paši tiecās kļūt par viņas vadītā kora dalībniekiem. Tā diriģentam ir patiesi vislielākā atzinība.

 Ijas aktivitātes izpaudās, veicinot arī koru kustību un kultūras plauksmi. Viņa centās uzturēt Dziesmu svētku ideju, dzīvoja ar domu, ka svētki būs, gatavojot Madonas Valsts ģimnāzijas kori dalībai tajos. Kā perspektīvu redzēja koru sadziedāšanos Gaiziņā viņas izlolotajā pasākumā “No Gaiziņa Latviju redzot”.

Ijai viss nāca viegli, it kā lidojot. Kā taurenis, kā viegls un gaisīgs taurenis ziedēja Ija. Lai arī taurenim kādreiz nosaluši un slapji spārni, cerības – dubļos un smaids – vējā, šis taurenis, vārdā Ija, prata katru ēnu pārvērst saules ielejā. Ar dzīvespriecīgu rosību, ar dziesmu. Un skanēja ļoti skaisti un tāli, skanēja pateiktie vārdi, paveiktie darbi un sparīgie soļi. Taurenis sargāja, loloja un saudzēja, kāds sargāja un loloja arī taureni. Bet visu šai dzīvē laikam nosargāt nevar. Nāca tumsa un sāpes, tās taureņa pasauli sajauca… Tagad mūža dziesma skanēs debesīs, bet vienmēr atbalsosies mūsu sirdīs.

…viņai bija spārni.
Vismaz mums tā likās.
Bet tie ar spārniem,
Tie dzīvo ļoti ātri.
              (J.Peters)

Mīlestībā un cieņā – Ijas talanta apbrīnotāji