Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskola (AKCMV) - tā ir īpaša vieta, sevišķa kultūrtelpa Cēsīs un visā Vidzemes reģionā, ko gadu gaitā rūpīgi veidojuši tajā strādājošie un muzicējošie cilvēki - pedagogi personības. Tādēļ piedāvājam ar interviju starpniecību iepazīt mūsu pieredzējušākos pedagogus. Ciklu turpinām, ieklausoties AKCMV Populārās un džeza mūzikas nodaļas vadītājas, džeza dziedāšanas un flautas spēles pedagoģes Ināras Rubīnas teiktajā.
Pedagogus uz sarunu aicināja un viņu izteiktās domas apkopoja AKCMV pedagoģe Anitra Rause.
Intervija ar skolotāju Ināru Rubīnu 2019. gada vasarā
A.Rause: “Skolotāja Ināra! Kolēģi jūs pazīst kā aktīvu, darbīgu, laikmetīgu un drosmīgu pedagoģi - esat bijusi iniciatore tam, lai AKCMV būtu džeza un populārās mūzikas nodaļa un lai tā profesionāli darbotos. Ko jums pašai nozīmē savs darbs, un vai varat sevi iedomāties citā profesijā?”
I.Rubīna: “Atbilde būs vienkārša! No mazotnes esmu gribējusi dziedāt, spēlēt, uzstāties. Jau maza sasēdināju lelles un pati pie klavierēm mācīju tām, nezinu, kaut ko..., laikam dziedāt. Darbā mūzikas skolā ir saplusējušās manas intereses ar hobiju un profesiju. Cits nekas mani nav interesējis, tātad: nē, nevaru sevi iedomāties kur citur!
Par nodaļas veidošanu... Atceros, ka pati kaut ko tādu gribēju apgūt, bet manos mācīšanās un jaunības gados tas nebija iespējams, un es vēlējos, lai kādai citai meitenei sapnis piepildās.
Vai piekrītat, ka cilvēks sākas no savām “saknēm”- savas ģimenes? Kādi ir jūsu pamatiespaidi par vietu un cilvēkiem, pie kuriem “ieradāties” – uzaugāt šajā pasaulē? Kad un kādos apstākļos tas notika? Kādas vērtības vecāki jums iemācīja?
Esmu pilnīgi pārliecināta, ka cilvēks sākas no savas ģimenes. Izaugu ģimenē, kurā visos ģimenes svētkos un saietos dziedāja. Viens vecaistēvs pelnīja naudu, pa ciemiem spēlējot kāzās. Viņš spēlēja ermoņikas - kaut kas līdzīgs akordeonam, tikai ar podziņām. Kad es maza laukos pavadīju vasaras, brīvajos brīžos viņš spēlēja, bet es dejoju un dziedāju. Otrais vecaistēvs gleznoja un spēlēja vijoli. Kaut arī mani vecāki dzīvoja grūtu un darba pilnu dzīvi, mamma mani veda uz visādiem pulciņiem, es gan dejoju, gan gāju mūzikas skolā, un man bērnudārzā bija labākā muzikālā audzinātāja pasaulē!!! Un tie koncertiņi vakaros, kad es vecākiem koncertēju, un neatceros, ka viņi teiktu: “Šovakar nē, esam noguruši!” Paldies viņiem!
Vai ir kādas lietas, kur jūsu domas atšķiras no tā, kā jums mācīja bērnībā?
Dažādos dzīves posmos domas un uzskati mainījās, bet tagad varu teikt, ka mana mamma bija vieda sieviete un viss, ko man mācīja un teica, ir apstiprinājies.
Nākamie nozīmīgie jauna cilvēka veidotāji ir viņa skolotāji. Kuri no jūsu skolotājiem atstājuši vispaliekošākās pēdas jūsu sirdī, prātā un līdz ar to arī dzīvē?
Šķiet, ka tādi ir katra cilvēka dzīvē. Ir arī tādas “pēdas”, kuras nemaz negribas atcerēties. Bet par pozitīvo... Kā jau pieminēju, pirmā bija bērnudārza muzikālā audzinātāja Nora. Vēl tagad atceros kaut ko no nodarbībām un dziesmiņām. Jāpiemin klavieru skolotājs Indrigo Arājs, kurš tajos laikos bija arī vietējā estrādes ansambļa vadītājs un man autoritāte. Viņš bija arī pirmā ansambļa vadītājs, kurā sāku dziedāt sešpadsmit gadu vecumā.
Pirmais, kurš mani iepazīstināja ar džeza mūziku, un es nodziedāju savu pirmo blūzu, bija Juris Kļava. Bija arī lieliski skolotāji skolā, kuri veicināja manu personības izaugsmi.
Kā jūs izvēlējāties kļūt par mūziķi?
Daļēji jau atbildēju! Kaut arī mācījos ķīmijas klasē vidusskolā (jo pēc devītās klases mamma mani nepalaida uz mūzikas vidusskolu, uzskatīdama, ka jāmācās kārtīgā skolā, ka ar mūziku neko nevarot nopelnīt), es pēc vidusskolas izlēmu piepildīt savu sapni un pati - kā Sprīdītis - devos savu laimi meklēt!
Vecāki neprotestēja, jo visus vidusskolas gadus es cītīgi darbojos pašdarbībā, mācījos mūzikas skolā un citu neko negribēju.
Ar kādām grūtībām jums iznāca saskarties jaunības posmā, studijās un vēlāk - darba dzīvē? Kāds ir veids, kā jūs tās pārvarējāt?
Grūtības bija dažādas. Īpaši sadzīviskas. Biju jau liela, un pašai bija jārisina - kur dzīvot, kā samaksāt? Cītīgi strādāju - dziedāju un mācījos. Mamma daudz palīdzēt nevarēja, jo algas bija smieklīgi mazas. Iemācījos būt ļoti patstāvīga, izlēmīga, atbildīga. Vārdu sakot - “tā rūdījās tērauds!”
Attiecības “skolotājs- audzēknis’’- kas tas vispār ir? Ko jums nozīmē jūsu audzēkņi? Vai ir tādi, par kuriem gribētu pastāstīt vairāk?
Mūzikas skolā vairāk derētu teikt “meistars-audzēknis” vai “pieredzējušais mūziķis- jaunais mūziķis”. Mani audzēkņi katrs ir kā mācība, kā pieredze man. Jā, ir audzēkņi, kurus atceros vairāk, un tie ne vienmēr ir tie, kuri labi mācījās, bet tie, ar kuriem bijām “uz viena viļņa”, ar kuriem bija interesanti, varbūt bijām enerģētiski līdzīgi?
Kādas vērtības jūs cenšaties nodot saviem audzēkņiem?
Galvenais, lai saprot, ka cilvēks pats ir vērtība! Ka jābūt savai pārliecībai, bet, lai tā būtu, ir jāstrādā, jāmācās, lai varētu sevi cienīt un citi tevi novērtētu un cienītu.
Kas jums dzīvē dod spēku un prieku?
Tas, ka man ir ģimene, kurā aug trīs mazbērni. Tas, ka mēs esam veseli. Tas, ka varu uz darbu iet ar prieku. Tas, ka mani gaida un mīl. Tas, ka varu palīdzēt un dot!
Vai ir kādas lietas, notikumi, kurus būtu savā dzīvē vēlējusies notiekam citādāk?
Jā, būtu gan! Lai tad, kad es mācījos, būtu bijušas tādas pašas iespējas kā tagad! Varbūt personīgajā dzīvē būtu pieņēmusi kādus lēmumus citādi... Būtu vēl vairāk mācījusies!
Jūsu mīļākais komponists, skaņdarbs, un kāpēc tieši šis?
Ļoti mainīgs lielums! Nav viena izteikta. Dažādos laika periodos ir patikuši dažādi darbi. Esmu klasisko vērtību piekritēja gan populārajā un džeza mūzikā, gan klasiskajā mūzikā.
Jūsu novēlējums AKCMV jubilejas gadā?
Savai skolai novēlu pastāvēt un būt. Saglabāt tās vērtības, kuras veido skolas tēlu un tās atpazīstamību visā valstī! Svarīgi novērtēt cilvēkus, kuri veido šo vienoto skolas saimi un ir savas skolas patrioti. Un tā vēl ilgi, ilgi...
Vai ir kas tāds, ko nepajautāju, bet ko jūs ļoti gribētu pateikt?
Paldies, ka izrādījāt manai necilajai personai tādu uzmanību! Uzskatu, ka mūsu skolā ir strādājuši tiešām izcili pedagogi, kuru domas, uzskatus un pieredzi patiešām būtu vērts apkopot un popularizēt!