Nemanāmi un bez liela trokšņa šogad pienāca ilgi gaidītā nometne “Vītolēni”. Mazliet citāda, nekā ierasts, un tomēr tā pienāca. Divas secīgas nedēļas Gaujiena tērpās mūzikas skaņās. Vispirms muzicēja nometnes koris, uzņemot viesos arī Ojāra Vācieša Gaujienas pamatskolas kori un Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolas kori. Savukārt otrajā nedēļā visos stūros vidžināja flautas, dziedāja vijoles, dārdēja sitaminstrumenti un vēl, un vēl. Pat karstums neatturēja no dziedāšanas un spēlēšanas, jo mūzika un kopābūšana ļāva dziedināt attālināto mācību cirstās brūces.
Ārpus nošu raksta darāmo darbu sarakstu papildināja arī pārgājiens, fotoorientēšanās, labo darbu maratons, peldes, muzeja apmeklējums, radošās darbnīcas, sports — tā, lai bērni būtu jēdzīgi nodarbināti visas dienas garumā. Un tas tiešām izdevās abās nedēļās — viena no galvenajām bērnu “sūdzībām” par nometni bija tieši brīvā laika knapums un pat pašos sīkstākajos agrāk vai vēlāk iezagās sagurums un vēlme mazliet nosnausties.
Šī gada “Vītolēnus” gribu salīdzināt ar milzīgu, zaļu lāci, kas tikvien paguva kā divas elpas ievilkt. Tā pirmā elpa atskanēja ar dziesmu, un tad lācis mazliet iesnaudās, lai tūlīt jau ievilktu otro elpu, laiski nomirkšķinātu acis un ļautu sev saaugt ar zaļo dīķi un kokiem ap tiem.
Tāpat arī mēs vienā elpā nodzīvojām vienu nedēļu, otrā elpā — otru, abas pilnas ar ziņkāri, smiekliem, atkalsatikšanos, kņadu, pūlēm, sviedriem, asarām, dziesmu maratoniem un gandarījumu. Tikai mazliet nakts stundās pagrozījām savu lielo lāča galvu, un veikli kā pāri dīķim aiztraucies sikspārnis pienāca koncerts, kad mēs saaugām ar pili, savijāmies ar dīķa aļģēm, ieplūdām koku lapotnēs un atstājām daļiņu savas sirds Vītola paradīzes nakts burvībā.
Ja aizbrauksiet uz Gaujienu, no manis stāstītā vairs nebūs ne miņas, tomēr, vērīgi ieklausoties, dzirdēsiet lēnu, mierīgu elpu plūstam pāri “Anniņu” estrādei. To ziniet — tas ir zaļais lācis, kas gaida mūs nākamgad atgriežamies.
Velga Polinska, Vītolēnu nometnes vijoles skolotāja