Es ar Mārtiņu Bergu iepazinos, kad viņu ievēlēja LMIIA domē. Nu jau pagājis gandrīz gads kopš mūsu sadarbības, bet vēlējos uzzināt ko vairāk par Mārtiņu, dodot šo iespēju arī jums, lasītāji.
Ir pagājis gads, kopš strādā Madonas mūzikas skolā par direktoru. Kāds ir bijis šis gads?
Lielisks, ar jauniem iespaidiem. Direktora amats priekš manis bija jaunums ar ļoti daudziem nezināmiem. Pieteicos, jo nebaidījos no izaicinājumiem, tas bija azarts pārvarēt nezināmo. No vienas puses, nebija tik sarežģīti ielēkt direktora amatā, jo darbs no iepriekšējā direktora puses bija labi nostādīts. Iestrādes šobrīd iet savu gaitu kā labi ieeļļots mehānisms. Varbūt, piemēram, mazākās skolās, kur nav mācību daļa un direktoram viss jādara pašam, ir savādāk, bet Madonā tāda problēma nav. Ir ļoti kompetenta mācību daļas vadītāja Ingrīda Gailīte, ir sekretāre, bibliotekāre, lielisks skolotāju kolektīvs, visi labi dara savu ierasto darbu. Man atlika vien pievienoties un apjēgt, kā viss notiek un kas jādara. Tajā pašā laikā būs vajadzīgi vairāki gadi, lai pa īstam iegūtu pieredzi, bet tā jau tas ir jebkurā darbā.
Kā tevi uzņēma kolektīvs?
Direktora vēlēšanas notika vairākās kārtās. Pirmā kārta bija tikšanās ar skolotājiem. Pašam par pārsteigumu (jo mani neviens Madonā nepazina), ieguvu ļoti labu balsu skaitu, kas, starp citu, bija arī par iemeslu kolosālai iedvesmai un ļoti spēcīgs dzinulis, uzsākot jauno amatu. Ar kolektīvu ļoti veiksmīgi esmu sastrādājies, pašsajūta ir, ka pieņem labi un joprojām jūtos komfortabli. Es Madonā iepriekš biju bijis tikai divas reizes, taču ar to laikam pietika, lai šī vieta manā apziņā iegūtu pozitīvu un gaišu auru. Jau pats pilsētas nosaukums man patīk un varu apgalvot, ka Vidzemes augstiene ir lieliska vieta dzīvošanai.
Vai ir jūtama bijušā direktora A.Kumsāra ietekme?
Spēcīga personība vienmēr atstāj ietekmi savai tautai un kultūrai. Un Arta Kumsāra darbības pēdu nospiedumi ir ierakstījušies un noteikti arī paliks Latvijas kultūras kartē. Kādam patīkams, kādam neērts, jo neloka muguru nejēdzībām un diktātiem. Pats sava ceļa gājējs, bet tai pašā laikā viņa ceļš ir tautas ceļš. Un būtu dīvaini, ja „izstaigājot” Latvijas skaistās āres, J.Norviļa Madonas mūzikas skola būtu piemirsta. Artis Kumsārs ir leģendāra personība vietējo iedzīvotāju acīs, viņa vārdam ir spēks arī novada pašvaldībā, kur joprojām būdams deputāts viņš rūpējas par atbalstu kultūrai, tātad arī mūzikas skolai. Ja runājam par manām attiecībām ar bijušo direktoru, tad tās es varētu noraksturot kā draudzīgas. Un tā kā mans uzskats par labu vadības stilu ir – nenoārdīt visu veco, bet tieši otrādi – no tā ņemt visu labo, ko var paņemt, tad nekautrējos jautāt pēc padoma lietās, kur vēl nejūtos pietiekami kompetents.
Tradīcijas un nākotnes idejas?
Uzskatu, ka mūzikas un mākslas skolu funkcija ir plašāka kā tikai izglītības iegūšanas nodrošināšana. Ja mūzikas skola var kļūt par centru un akumulatoru dažādām kultūras aktivitātēm, tad tas ir lieliski. Visas aktivitātes nepieminēšu, bet vēlos atzīmēt vienu – Latviešu mūzikas svētki. Šī ir viena no izcilām tradīcijām, kura dzīvo jau 15 gadus un ir unikāla kultūras kontekstā. Mans mērķis – popularizēt svētku nozīmi, publicitāti, izveidot Vislatvijas nozīmes pasākumu, ne tikai pēc būtības (kāds tas jau ir), bet arī pēc statusa. Šogad ieviesu dažas novitātes. Viena no tām – komponistu meistardarbnīca, šogad Imanta Zemzara vadībā. Domāju, ka daži jaunie mūziķi no Mārupes mūzikas un mākslas skolas, kā arī no Ventspils mūzikas skolas guva daudz idejas un ierosmes. Jauno mākslinieku skaņdarbus bija iespēja dzirdēt arī koncertā. Nākamajā gadā mācībspēku statusā ir pieaicināti Rolands Kronlaks un Andris Dzenītis, kuru vadībā divu nedēļu garumā būs iespēja jaunajiem komponistiem pilnveidoties un gala rezultātā savas kompozīcijas dzirdēt koncertos. Uz Latviešu mūzikas svētku bāzes nākamajā gadā izsludinām arī kompozīcijas konkursu. Otra novitāte – jauno solistu meistardarbnīca. Trešā novitāte – orķestra meistardarbnīca. Atsaucība bija ļoti liela. Koncerts veidojās divās daļās. Pirmajā daļā muzicēja ļoti spēcīgs sastāvs, jo izdevās piesaistīt talantīgus jauniešus no mūzikas vidusskolām un JVLMA. Arvīds Zvagulis nospēlēja Pētera Vaska „Vox Amoris” un savu gandarījumu par kopējo izpildījuma neslēpa arī zālē sēdošais autors. G.Pelēča concertino „Bianco”, A. Jurjāna koncerts čellam, solista lomā izcilais Rihards Plešanovs un jaunais, talantīgais čellists Juris Kļaviņš, tas viss bija par pamatu pirmās daļas lieliskajai kvalitātei. Koncerta otrā daļa pulcināja 110 orķestrantus no dažādām Latvijas vietām. Sajūtas bija kolosālas, jo tik liels orķestris, kuru izdevās saliedēt muzicēšanas priekā ir labs iesākums, lai nākamajos Latviešu mūzikas svētkos būtu turpinājums. Tā kā „Partita” ir mūzikas skolu laikraksts, tad vēlos šeit pateikt paldies Krimuldas, Limbažu, Rēzeknes, Jēkabpils, Mārupes, Ventspils, Em.Dārziņa mūzikas skolu skolniekiem un audzēkņiem. Nākamajā gadā ceram aptvert vēl plašāku ģeogrāfiju. Vēl gribu atzīmēt un varbūt pareklamēt jaunos māksliniekus, kas bija kā svētku pamatsastāvs visām meistardarbnīcām, respektīvi kvartets „Quadra” - Rihards Plešanovs (klavieres), Arvīds Zvagulis (vijole), Pēteris Trasuns (alts), Kārlis Klotiņš (čells). Šie lieliskie puiši bija viens no garantiem veiksmīgai svētku norisei un tiešām izcili augstam mākslinieciskam līmenim. Latviešu mūzikas svētku 5 dienās bija 9 lieliski koncerti un tā būs arī turpmāk. Nākamās vasaras jūlija beigas un augusta pirmo nedēļu droši varat ieplānot lieliskai atpūtai un mūzikas baudīšanai Madonā.
Ko darīji pirms direktora amata?
Mana pamatizglītība ir simfoniskā orķestra diriģents. Esmu diriģējis visus Latvijas profesionālos simfoniskos un pūtēju orķestrus (izņemot „Simfonieta Rīga”). Radošā darbība ar bērnu skolu orķestriem ir vairāk kā 12 gadus gan Ventspilī, gan Rīgā, gan Jēkabpilī. Tas bija savienojams, jo orķestrim nav nepieciešamas 8 kontaktstundas dienā. Esmu ieguvis lielu pieredzi, kas palīdz strādāt ar bērniem. Kā jau jebkuram māksliniekam, ir bijuši veiksmes stāsi gan arī neveiksmes, bet tā ir pieredze, uz kuras pamatu šobrīd nebaidos stāties priekšā jebkuram orķestrim. Ir izveidojusies liela pieredze aranžēšanā, jo uzskatu - lai būtu veiksmīgs koncerts, bērnu orķestrim vajag pielāgot skaņdarbus viņu spējām un varēšanai. Protams, ka ir arī skaņdarbi speciāli bērnu orķestriem, bet ar to nepietiek, lai nodrošinātu daudzveidīgu repertuāru. Katrā skolā bērni ir ļoti dažādi – viens ir gatavs konkursiem, otrs turpat blakus sēžot knapi kustina pirkstus. Un tad ir jāmeklē risinājums. Aranžēšanu veicu mājās, bet bieži šis darbs jāturpina mēģinājuma procesā, reaģējot uz bērnu spēju un varēšanas attīstību. Bet jebkurā kolektīvā ir sasniedzams kvalitatīvs rezultāts, ja iegulda šo milzīgo darbu. Arī šobrīd kā diriģents turpinu darbu citās skolās un projektos. Pagājušā gadā, piemēram, bija koncerts ar E.Dārziņa mūzikas vidusskolas orķestri un ir gandarījums, ka jaunieši mani pieņēma ļoti labi. Un tas ir ieguvums, ka šādi iepazīstu jaunos mūziķus, jo tā rodas iespēja tādos projektos, kā Latviešu mūzikas svētki, uzaicināt spēcīgus un varošus topošos profesionāļus. Joprojām paretam braucu arī uz Ventspili, kura ir mana senākā darba vieta (kopš 1994.g.), un, kur šobrīd ir ļoti kvalitatīvs orķestra sastāvs. Ar Ventspili saistās ļoti daudz labu atmiņu, jo šeit ir nospēlēti ārkārtīgi daudzi klasiskās mūzikas šedevri – gan lielas, gan mazas formas skaņdarbi, šeit ir izveidojusies sadarbība ar daudziem Latvijā pazīstamiem solistiem. Neesmu aizmirsis arī Mārupes mūzikas un mākslas skolu, kur ir lieliska direktore Dace Štrodaha, un paredzu labu skolas un kā arī orķestra attīstību. Un tad vēl no Madonas netālais A.Žilinska Jēkabpils mūzikas skolas orķestris. Tas ir veiksmes stāsts no tā brīža, kad 2000.gadā no direktores Leones Pauniņas saņēmu zvanu ar uzaicinājumu tur strādāt. Līdzīgi kā Madonā – labs domes atbalsts, orķestris darbojas ar labiem panākumiem - starptautiskā orķestru konkursā Lietuvā savulaik dabūjām 1.vietu. Kolektīvs ir iemantojis labu slavu un šinī gadā ar domes atbalstu un lēmumu esam ieguvuši oficiālu statusu – Jēkabpils pilsētas kamerorķestris. Katru gadu plānojam apmēram 6 – 8 koncertus un šoruden Jēkabpilī būs iespēja dzirdēt sitamo instrumentu meistaru Guntaru Freibergu, kā arī V.A.Mocarta „Rekviēmu” ar izciliem solistiem un valsts kori „Latvija”. Reizi mēnesī, sestdienā, aizbraucu arī uz savu dzimto Priekuli, kur ar direktores Initas Rubezes, manas bijušās skolas biedrenes, iniciatīvu ir izveidojies neliels orķestris. Jau pirmā uzstāšanās liecināja, ka tā lieta iet un visiem patīk. Mana pārliecība ir, ka jebkura aktivitāte nes augļus un visu cieņu ne tikai Initai, bet arī visiem, kas veido un rada kaut ko jaunu. Orķestru kustība Latvijā attīstās un tā būs viena no mūsu kultūras sastāvdaļām, tādēļ aicinu visas skolas padomāt šai virzienā. Direktora darbs prasa daudz laika, nopietni projekti prasa laiku, attālums prasa daudz laika. Darba diena man bieži vien sākas septiņos no rīta un beidzas pēc pusnakts. Bet gandarījums un galvenais pārliecība, ka tas viss ir ne tikai sasaistāms ar direktora amatu, bet par nepieciešams, jo mēs esama mākslas un kultūras pārstāvji, kur tieša piedalīšanās procesos palīdz izprast tos un neļauj sevi pārvērst tikai par administratīvo regulu izpildītāju. Man patīk braukt ar auto un mūsu mazās Latvijas attālumi arī nav šķērslis, jo braucot pie stūres, ir laiks domām, pārdomām, atpūtai.
Tavas domas par kultūru, mūzikas skolām, esošo izglītības sistēmu.
Kultūra jebkuras tautas pastāvēšanas identitāte. Cik tautas nav pazudušas no pasaules kartes, jo ir pazudusi valoda, kas ir protams, pats galvenais. Bet vēl ir vajadzīga kultūra. Cauri visām krīzēm un Eiropas „uzbrukumiem” Latvijā ir saglabājusies tagadējā sistēma. Tas noteikti ir pateicoties direktoru asociācijai, tagadējai mūzikas skolu asociācijai 15 gadu garumā. Saprotu, ka bija pietiekoši aktīvi kultūras cilvēki, kuri attiecīgā brīdī sasparojās cīņai. Arī A. Kumsāram bija diezgan liela loma šajā procesā. Nepiekrītu atsevišķiem izteicieniem, ka mums ir jāpierāda vajadzība un nepieciešamība, lai viss noturētos līmenī, ka ir vajadzīgas nepieciešamās stundas, lai iegūtu nepieciešamo izglītību. Kādēļ visu laiku ir jāpierāda, ir taču jau acīmredzami fakti – visi pasaules slavenie latviešu mākslinieki jau ir pierādījums. Valsts politikai būtu jābalstās uz to, kā nodrošināt kadrus mūzikas skolās, lai veicinātu jauno talantīgo, izglītību ieguvušo mūziķu un mākslinieku vēlmi strādāt arī mazajās pilsētās un skolās. Tagad sanāk, ka mums visu laiku kultūras ministrijai kaut kas jāpierāda, bet es uzskatu, ka tieši Kultūras ministrijai (ņemot par pamatu iepriekš pieminēto loģiku par procentuāli lielo pasaulē slaveno mākslinieku skaitu) ir jābūt tai institūcijai, kurai būtu jāpierāda valstij mūzikas skolu nepieciešamība. Ir daudz runāts pat par ekonomisko pienesumu valstij gan ar šo sistēmu mazinot noziedzību, gan veidojot darba spējīgu un veiksmīgu cilvēku arī citām profesijām. Ir dzirdētas daudzu kultūras darbinieku atziņas, un mēs varam būt lepni, ka mums vēl ir tas, kas Eiropā vecākiem jāpērk par dārgu naudu. Ceru, ka kultūras ministrijai un valstij būs tik daudz prāta, lai nelikvidētu konkurētspējīgāko nozari mūsu valstī.
Ko gribi novēlēt citiem direktoriem?
Novēlētu tādu pašu dzīves prieku un vēlmi darboties, kāds tas ir man pēc pirmā gada Madonas mūzikas skolas direktora amatā. Lai visā tajā administrācijas darbā katrs atrastu sevī iespēju realizēties radoši, jo tas ir svarīgs moments. Vēl es novēlu pieņemt izaicinājumus un uzdrošināties kaut kam jaunam.
Savukārt es Tev novēlu, lai Tavas radošās izpausmes turpinās un Tavā darbā neiestājas rutīna.
Ilze Dāve, Partitas redaktore
Foto no www.muzikamakslamarupe.edu.lv