Zinu, ka daļai skolēnu, skolotāju un vecāku nemaz nepatīk tā nedēļa Rīgā. Bērni nav pieraduši gulēt barā uz matračiem, barā iet uz tualeti, mazgāties zem āra dušas Rīgas skolas pagalmā. Nav pieraduši pie ēdnīcas biezputrām. Un zinot šīs sadzīviskās aizkulises, smaidošo bērnu sejas uz fotogrāfijām atgādina padomju laikus - ar smaidu uz lūpām kaut asinis pa degunu.
Esmu PAR koriem skolās. Esmu par C variantu Dziesmu un deju svētkiem. Par to, ka dziedam savos novados, sabraucam uz draudzības koncertiem. Bet dziedam ar prieku! Sadalām repertuāru pēc grūtības pakāpēm. Kā dejotājiem ir A, B un tā tālāk grupas. Lai būtu daudzbalsīga klasika un sarežģīti jaunrades darbi lielajām pilsētas skolām un profesionālās ievirzes skolām. Tie dziedātāji, kuri lielajos Dziesmu svētkos dzied “Gaismas pili”, to dzied jau 30 un vairāk gadus no vietas. Te, skolas korī, bērns atnāk uz 5. klasi un pēc 5 gadiem jau skolu ir beidzis.
Organizatori gadu garumā noņemas ar Dziesmu svētkiem, ka nav laika ko sarīkot pašu priekam. Pirms 2 gadiem jautāju savā novadā – vai tad mazajiem sākumskolas koriem nav nekādi kopdziedāšanas koncerti paredzēti. Jau ilgi kā nekas nav noticis. Atbilde – mums svarīgi ir lielie Dziesmu svētki un tie kolektīvi , kuri pārstāvēs novadu Rīgā.
Vēl jau būtu atsevišķs stāsts par skatēm. Kā bērni, tāpat kā lielie dziedātāji, maina drēbes un dzied vairākos koros. Kā notiek dziesmu izlozes. Cik garlaicīgi ir šie garie koncerti abām pusēm – gan dalībniekiem, gan skatītājiem.
Zinta Ošenberga,
mūzikas skolotāja no mazpilsētas Kurzemē