Akreditācija. Reizi pa reizei šo procesu piedzīvo ikkatra skola.

Valsts izglītības satura centrs (VISC) to ir reglamentējis: kam jābūt skapjos, kā tam visam jābūt noformētam un daudzas citas detaļas. Kad kāds apjautājas: ,,Kāds ir sausais atlikums pēc akreditācijas?”, tad pirmais, kas nāk prātā, ir sāpoša galva, kas radusies aizpildot bezskaitlīgos papīrus.

Ir absolūti nepieciešamā dokumentācija, piemēram, iestādes reģistrācijas apliecība, licences, audzēkņu un personāla lietas, tarifikācijas un vēl cits. Bet manuprāt ir daudz pārspīlējumu. Piemēram, pilnīgi bezjēdzīgas man šķiet blakus sanitārajām grāmatiņām aizpildāmās mapes, kas attiecas uz arodsaslimšanām un dažāda veida iztrukcijām ,,kas būtu, ja notiktu tā vai šitā”. Katrai situācijai kāds ir paredzējis instrukciju, sodu un atbildību. Tas, ka XXI gadsimtā kādam pašam būtu jāuzņemas personīga atbildība gan par savu veselību, gan pieklājību un citus neapdraudošu uzvedību vienkārši vairs nav paredzēts. (Būtu vēl arī citi piemēri.)

Vai esat piegājuši pie lielas skolas Lietu nomenkatūras skapja un pie mazas skolas Lietu nomenklatūras skapja? Ar ko tie atšķiras? Jā. Pareizi. Ne ar ko. Abos gadījumos Lietu nomenklatūra aizņem apmēram 4 lapaspuses un skapji ir pilni ar ļoti daudz mapītēm, par kuru satura regulāru atjaunošanu un vairs neaktuālo dokumentu nodošanu arhīvā ir atbildīgs iestādes direktors. Lielajās skolās, pēc likumdošanas mapīšu aizpildīšanai, ir paredzēti apmaksāti palīgi, mazās - cīnās kā prot.

Noteikti saprātīgākais būtu mazo iestāžu direktoriem pašiem veikt arī lietvežu darbiņus. Pirms tam, protams, izdarot kārtīgu, birokrātiju attaisnojošo, papīru daudzuma pārskatīšanu un samazināšanu.

Ļoti sāpīgs jautājums ir arī Akreditāciju izmaksas profesionālās ievirzes skolām. Tās pašvaldības budžetos "iesit" pamatīgus robus un samazina skolām ikdienas vajadzību apmierināšanas iespējas.

Vai jums reizi pa reizei ir bijusi vēlēšanās atšifrēt kādu sarežģītāku adījuma rakstu vai izprast, kāpēc zivis neķeras uz jūsu izliktā āķa vai gluži vienkārši uz nošu papīra lapas pierakstīt kādu tikko galvā iešāvušos meldiņu? Gan jau ir. Bet tai vietā darba pienākumi kārtējo reizi nesekmīgi liek pievienoties VIISa sistēmai, kur sarunu biedrs ir e-pasta adrese un, kuras dati jums nekādi neatvieglo savas skolas audzēkņu uzskaiti ikdienā.

(Pārdomas nekādā ziņā nav vērstas pret akreditācijas komisijās strādājošajiem.)

Pārdomās dalījās Birzgales Mūzikas skolas skolotāja Līga Paukšte,
kura skolas direktoram mēģināja palīdzēt tikt galā ar Lietu nomenklatūras skapi.