Sveicināti, kolēģi!
Rakstu Jums rītā pēc ikgadēji organizētā labdarības koncerta Lielajā Ģildē ,,Es nākšu, lai Tu dzīvotu” ar mērķi, lai rastu līdzekļus dzīvībai nepieciešamo medikamentu nodrošināšanai melanomas slimniekiem. Ir ļoti smagi, jo mirst jauni cilvēki, kuriem nav līdzekļu, lai apmaksātu ārstēšanos. Nekad un nekur nebūs tā, ka valsts finansējums būs pietiekams, bet mūsu visu kopējā atbildība ir būt godīgam pret saviem līdzcilvēkiem un palīdzēt tiem, kam tas nepieciešams. Katram mums ir savi uzdevumi, kurus izpildot ( vai neizpildot) kopā veidojam savu valsti un tā budžetu.

Tas attiecas arī uz kultūras dzīvi, un es aicinu Jūs pārdomāt procesus, kurus varam iespaidot. Vai tiešām viss, par ko valsts samaksā ir prioritātes cienīgs! ? Vai visiem bērniem būtu jāmācās mūzika un māksla, ja nav pietiekošu spēju un interešu? Vai katrs var kļūt par izcilu ārstu, ja nav visaptveroša skatījuma medicīnā? Vai par izciliem diplomātiem vai politiķiem var kļūt cilvēki bez loģiskas domāšanas, zināšanām un labas retorikas? Jautājumu netrūkst, bet izrādās, ka mūsu valsts ir tik dāsna , ka pretī par bezmaksas izglītību neprasa neko. Mācās daudzi, bet kā ar atbildību savā jomā pēc skolu absolvēšanas?! Nauda ir tikai līdzeklis valstij nepieciešamo mērķu sasniegšanai un cilvēku cienīgas dzīves nodrošināšanai, bet šajos procesos piedalāmies mēs katrs. Tāpēc mūsu kopējo budžetu nevajadzētu izniekot kādu indivīdu ambīciju apmierināšanai, vai dodot bezgalīgas iespējas tiem, kas to nav pelnījuši. Mūsu kopējās naudas dalīšanas process ir arī profesionālās kvalitātes rādītājs visās jomās un tautas kultūras un morāles indikators, kas raksturo valsts politiku.
Pēc dalības Bērnu Simfonisko Orķestru Festivālā Ventspilī atgriezos ar dalītām jūtām. Redzēju bērnu acīs prieku un augsti novērtēju arī padarīto darbu šī festivāla sagatavošanai gan muzikālajā, gan organizatoriskajā jomā. Skaidrs, ka bija sapulcināti Latvijas labākie mūzikas skolu bērni, kas rādīja labāko, ko spēja savas kopmuzicēšanas mērķa vārdā. Tomēr profesionālu mūziķu ausīm un acīm garām paiet maz un man bija jādomā par to, kā būtu bijis, ja dalībnieku sagatavošanas līmenis būtu bijis cits un festivāla orķestriem būtu bijusi atlase, kas nodrošinātu citu kvalitāti. Vai masveida dalība spēj nodrošināt visus mērķus muzicēšanai? - šaubos. Saprotams, ka arī materiālu apsvērumu dēļ, nebija iespējams nodrošināt vairāk kopmēģinājumu, kas tik ļoti pietrūka saspēlei un kvalitātei. Kopējais skanējums uz dalībnieku skaita rēķina tika kaut cik izlīdzināts- tas attiecas uz stīgu instrumentu grupām, tomēr redzēju pārāk daudz pedagoģisku kļūdu un dalībnieku spēju trūkumus, īpaši jau jaunāko dalībnieku vidū. Tomēr pārsteidza arī vidusskolu vijolnieki, kas neprot uzskaņot instrumentus un 30 minūtes nosēdēt uz krēsla ar taisnu muguru, pārāk daudzi spēlēja bez mākslinieciskas atdeves un enerģijas apšaubāmā spēles kvalitātē. Arī paši pūtēju grupu dalībnieki no labākajām skolām izbrīnā secināja, ka citu skolu bērni ļoti atpaliek un nebija programmas apguvuši pat iesācēju līmenī. Tas atspoguļo attieksmi pret darbu, ko kāds nespēj vai negrib darīt. Diemžēl nākas atzīt , ka arī repertuāra izvēle ne vienmēr bija veiksmīga, diriģentiem nerēķinoties ar iespējām. Prieks muzicēt jebkādā kvalitātē nevar aizstāt augstākus mērķus un bērniem tiek radīts greizs priekšstats par zemiem- pietiekamiem kritērijiem, kas patiesībā ir nepietiekami. Ja Latvijā ir tik daudz mūzikas skolu un orķestru, tad tomēr citas kvalitātes muzicēšanai būtu jānotiek arī citās skolās- ne tikai E. Dārziņa skolā, kā pierasts domāt....un ļoti dažās vēl. Un jāsaprot, ka spēlēšana orķestros atšķiras no dziedāšanas koros- to atšķirīgo instrumentu skaņas radīšanas procesu un spēles apgūšanas sarežģītības dēļ. Neaizmirsīsim, ka dziedāšanai koros blakus melodiskajai līnijai vienojošais ir saturs, kas izteikts vārdos, bet kvalitatīvu orķestru kopspēli var panākt tikai tajā pakāpē, kad ir apgūti pamati instrumenta pārvaldīšanai, lai spēli vienlaicīgi savienotu arī ar emocionālo izteiksmi- skaņu valodā bez vārdiem, ko nespēj katrs! Tādēļ joprojām aicinu Jūs uz darbu, lai līdzekļu sadale būtu mērķtiecīga un atbildīga. Pedagoģiskā sastāva darbs ne tuvu nav profesionāli līdzvērtīgs, bet nesakiet, ka neko nav iespējams uzlabot. Un nesakiet, ka nav iespējama godīgāka valsts līdzekļu sadale.
Gribu cerēt, ka līdz ar mūziķu garīgā līdera Marisa Jansona aiziešanu mūžībā, viņa atstātie cilvēciskie un mākslinieciski augstie uzstādījumi joprojām būs tā virsotne, uz kuru mums visiem tiekties. Eiropā un pasaulē mūziķu spēles kvalitātes ir dažādas, bieži redzam populistiskus vērtējumus, kas pārsteidz, tomēr Latvijas mūziķi spēj vairāk savu muzikālo tradīciju dēļ. Tāpēc būsim godīgi un darīsim visu, lai Latvijas valstij joprojām būtu ar ko lepoties, sasniegto nenoniecinot!
Pielikumā ieteicamais klavieru un stīgu instrumentu mācību plāns, kas tapis sadarbībā ar vadošo mūzikas skolu pedagogiem
Ar cieņu,
Daina Birzniece

Laba diena, Birznieces kundze!

Es apbrīnoju jūsu fanātisko tieksmi nobremzēt un noniecināt Latvijas mūzikas izglītības esību un tās panākumus.

Es apbrīnoju jūsu fanātisko atziņu par bērnu nedrīkstēšanu spēlēt orķestros līdz cik tur gadiem saistība ar viņu vājām mugurām.

Es apbrīnoju jūsu fantastisko demagoģisko veidu savienot melanomu ar Marisu Jansonu.

Kas tam stāv apakšā? Kas jūs esat? Ko jūs vēlaties? Vai jūsos gruzd vēlme pārtrumpot Dāldera / Šēfera “panākumus” šajā virzienā, ieviešot nu jau 5V izglītības programmas? Vai jūs pildāt kādu pasūtījumu – Latvijas vai ārvalsts, lai nogrieztu mums te visiem mūziķiem skābekli?

Vai jūs tiešām vēlaties, lai bērni mācās un spēlē labāk?

Ja jā, tad jums ir jāsaprot, ka mums ir jākāpina izglītības piedāvājums, nevis jāgriež nost.

Ja jā, tad mums ir jāievieš vispārējā izglītībā (ieskaitot arī augstskolas) mūzikas instrumentu spēli.

Ja jā, tad mums vēl vairāk bērnu ir jāiesaista mūzikas izglītībā, nevis jānogriež šis ceļš šodien vairāk nekā 4000 bērniem valsts finansējuma nepietiekamības dēļ (jūs varētu savu dedzību vērst pret KM un MK sakarā ar to, ka šīs institūcijas neievēro MK noteikumus sakarā ar valsts finansējumu profesionālās ievirzes programmām).

Ja jā, tad mums ir jādibina simfoniskie orķestri katrā pilsētā, kur ir mūzikas vidusskolas, tādējādi veicinot reģionālo attīstību un pašu orķestru un mūzikas izglītības attīstībai.

Ja jā, tad mums būtu jāņem piemērs no mazās Somijas, kur ir 29 profesionālie orķestri (salīdzinot ar Latvijas 4 orķestriem!).

Jautājumi ir retoriski, jo jūs jau neatbildēsiet uz tiem. Jo, ja jūsu darbība ir pragmatisks uzdevums sagraut sistēmu, jūs jau to neteiksiet. Bet ja jūs vajā kāds nevaldāms fanātisms, tad nu tas vēl vairāk ir neregulējošs process.

Un noslēgumā par LOA festivālu. Visa jūsu kritika ir vērsta pret jūsu reformu, kuras sausais atlikums ir mazāk bērnu mūzika izglītībā, mazāk stundu un līdz ar to sliktāka kvalitāte, mazāk muzicēšanas orķestros (jo jūs jau gribat viņus nosēdināt tajos tikai tad , kad viņiem nostiprināsies muguriņas (!), kaut kur MS pēdējās klasēs).

Man ir ļoti žēl, ka jūs nepamanījāt galveno – bērnu muzicēšanu, pedagogu lielo darbu, diriģentu nesavtību šajā darbā.

Man ir kauns lasīt visu šo jūsu stāstu, vienkārši kauns.

Lai tauta zina savus varoņus, mēs nopublicēsim jūsu kaismīgo rakstu avīzē PARTITA diskusiju rubrikā; lai pedagogi un direktori palasa; kas zina, varbūt viņi atbalstīs jūsu ideju pašiem sevi nolikvidēt?

Visu labu,
Aivars Broks

Pielikumā: ne tikai jūsu, bet arī Daugavpils piedāvātie mācību plāni. Atšķiras galvenokārt ar to, ka tiek izslēgta mantru “pieejamība” un “izcilība” piesaukšana kā pilnīgi demagoģisks neprofesionāls metodiski izskaužams pasākums.