Intervija

Intervija ar Vilni Šmīdbergu

Zvaigzne neaktīvaZvaigzne neaktīvaZvaigzne neaktīvaZvaigzne neaktīvaZvaigzne neaktīva
 

Juglas Mūzikas skolas 30-to jubileju gaidot – saruna ar komponistu un mūzikas teorijas pedagogu Vilni Šmīdbergu.

Komponists Vilnis Šmīdbergs Juglas Mūzikas skolā par pedagogu strādā kopš 1992. gada. 1964. gadā beidzis Ventspils Mūzikas skolu, kur mācījies kordiriģēšanu, bet 1975. gadā absolvējis Latvijas Valsts konservatoriju. Viņš mācījies leģendārā latviešu komponista Ādolfa Skultes kompozīcijas klasē.

Šogad Vilnim jubileja – viņš svin savu 70-to dzimšanas dienu un vēl – komponists Šmīdbergs ir nominēts „Lielajai Mūzikas balvai 2013” kategorijā „Gada jaundarbs” par Koncertu alta saksofonam un orķestrim (pirmatskaņojums notika 3. maijā Lielajā ģildē. Izpildītāji: Oskars Petrauskis, profesionālais pūtēju orķestris „Rīga”, diriģents Mārtiņš Ozoliņš).

Kādā ziemai nepiemēroti siltā un slapjā svētdienā mēs ar Vilni tiekamies draudzīgā sarunā par skolu, mūziku un dzīvi.

L. P.: Kāpēc Tu strādā skolā?

V. Š.: Kad sāku strādāt skolā, bija tā saucamie „juku laiki” – 90-to gadu sākums. Tajos gados biju Valsts deju ansambļa „Daile” orķestra vadītājs, bet nostrādājis vienu gadu, aizgāju projām. Tad nelielu laiku strādāju kādā firmā Pārdaugavā.

L. P.: Ko Tu darīji firmā? (esmu izbrīnīta)

V. Š.: Strādāju par kurinātāju (smejas). Un tad mani iepazīstināja ar Juglas Mūzikas skolas, toreiz Rīgas 5. mūzikas skolas dibinātāju un direktori Viju Stahovsku. Vijai bija svarīgi skolā atvērt kompozīcijas klasi. Viņa bija laba direktore – sava posteņa cienīga. Sākumā skolā strādāju tikai ar kompozīciju. Mana pirmā skolniece bija neredzīga meitene Vlada Hmeļevska – brīnumbērns, ar absolūto dzirdi un fenomenālu atmiņu. Vienmēr visos konkursos un festivālos viņai bija pirmās vietas. Vlada spēlēja klavieres un fantastiski improvizēja. Toreiz Mūzikas akadēmijā bija „0” kurss kompozīcijā, Vlada izgāja to un uzreiz pēc mūzikas skolas absolvēšanas, bez mācīšanās mūzikas vidusskolā, iestājās Mūzikas akadēmijā.

L. P.: Un kā ar kompozīciju skolā ir tagad?

V. Š.: Tagad situācija mainījusies – no katra bērna „ar stangām” jāvelk ārā, man nav vēlmes ar kompozīciju vairs strādāt.

L. P.: Ir dažādas dzīves situācijas, kāpēc mēs katrs nokļūstam skolā, bet man šķiet, ka ilgstoši strādāt skolā var tad, ja mīl bērnus un šo darbu. Kāpēc Tu vēl aizvien esi skolā?

V. Š.: Es skolā sāku strādāt tikai 47 gadu vecumā (smaida).

L. P.: Un kā Tu komentē šo faktu?

V. Š.: Vienu gadu pēc Konservatorijas beigšanas es strādāju skolā Tukumā, bet ar to man tolaik pietika (smaida). Tad man ļoti svarīgs bija un mani interesēja roks, pārējais bija traucēklis. Man bija labas mūzikas grupas Ķemeros, Bauskā un Tukumā. Tukumā bija „Sīpoli”, kuros, uzaicinot spēlēt Mārtiņu Braunu, pats aizgāju, jo man bija nepieņemams „laika diktāts” – nāca modē disko. Tas virziens man nav tuvs. Man patīk Pink Floyd, Led Zeppelin. Lūk tā ir tīra mūzika – pārējais man šķiet atvasinājums. Katram savs (smaida). Mūziku nevajadzētu kopēt, vajag radīt savu orģinālmūziku. „Katedrālei” (aut.: Viļņa vadīta ārtroka grupa (1967–1971)) bija orģinālmūzika. Bet ar to bija grūti konkurēt. Mārtiņam arī teicu, ka svarīga ir sava mūzika. Un viņam ir sava – muzikālā teātra mūzika, ja tā var teikt – teātra roks. Mārtiņa mūzikas virzienā svarīga nozīme tekstam, kā „Mauglis” vai „Alberts”.

L. P.: Un tomēr, mani pārsteidz, ka Tu tik ilgi strādā skolā.

V. Š.: Sākumā domāju, ka pastrādāšu laiciņu. Bet nekad nesaki nekad (smaida). Man bija labs kontakts ar pirmo skolas direktori Viju Stahovsku. Viņa „spieda” uz kompozīciju. Kad sāku strādāt skolā, kompozīcijā man bija 8 audzēkņi. Pāris gadus vēlāk sāku mācīt arī solfedžo.

L.P.: Tevi skolā respektēja?

V. Š.: Es nezinu, varbūt, bet es neesmu pēc tā tīkojis. Man nav godkārības sindroma, esmu vienkāršs cilvēks. Man nepatīk, ka cildina un nepatīk, ka pārmērīgi „zāģē” tur, kur to nevajadzētu darīt. 1993. gadā skolā sākām organizēt jauno komponistu festivālu. Uz festivālu brauca bērni no gandrīz visām Latvijas mūzikas skolām: no Smiltenes, Valmieras, liela daļa no Rīgas.

L. P.: Varbūt festivāls jāatjauno?

V. Š.: Negribu atjaunot. Šobrīd skolā strādāju tikai par mūzikas teorijas skolotāju. Kompozīcijas klasē skolnieku nav. Prakse rāda, ka audzēkņi noturas līdz 3.-4. klasei un pēc tam, kad paliek grūtāk un vairāk jāstrādā ar nošu pierakstu – aiziet. Mans skolnieks bija arī mūsu skolas mūzikas teorijas skolotājs Platons Buravickis, kurš vēlāk Dārziņos mācījās pie Pētera Vaska.

L. P.: Kā pedagoģija sadzīvo ar radošo – komponēšanu?

V. Š.: 90-tajos gados nekomponēju. Paralēli darbam mūzikas skolā, 11 gadus strādāju Iekšlietu ministrijas Valsts policijas pūtēju orķestrī. Spēlēju baritonu un dažādus sitaminstrumentus. To darbu, kas sastāvēja ne tikai no spēlēšanas orķestrī, izturēt nebija viegli, man palīdzēja savulaik izietais obligātais karadienests. Bet tas bija interesants laiks. Man bieži bija jāaranžē skaņdarbi. Atceros, kā steidzami vajadzēja spēlēt velsiešu himnu, bet mēs nezinājām, kā tā skan, kur nu vēl – kā to spēlēt. Un es to noaranžēju mūsu orķestra sastāvam. Izdevās labi! (smaida) Lai aranžētu ir jāpārzina orķestris. Es „par biezu” rakstu.

L. P.: Kāpēc Tu tā domā? Tev kāds to ir teicis?

V. Š.: To esmu pats konstatējis (smaida). Ļoti jūtīgam jābūt. Jāsajūt, kādai jābūt partitūrai kad orķestris, piemēram, spēlē kopā ar vokālistu.

L. P.: Savulaik daudz brauci uz Krieviju un strādāji, komponēji jaunrades namos.

V. Š.: Jā, tas bija skaists laiks. Jaunrades nami disciplinēja. Esmu daudzas reizes bijis Ivanovā, vienreiz Repinā kopā ar Marģeri Zariņu. Ivanovā iepazinos ar Dmitrija Šostakoviča bijušo asistentu – Rihardu Finkelšteinu. Ļoti laba un vērtīga pieredze.

L. P.: Bet vēl par darbu ar bērniem…

V. Š.: Tagad uz skolu braucu, jo man patīk kontaktēties ar bērniem. Patīk tā enerģijas apmaiņa, kas ir starp mums, kad mācu un man patīk bērnu dvēseles. Kurā brīdī tās sagandējas? (kļūst domīgs) Es vienmēr bērnus aicinu palikt Latvijā, esmu Latvijas patriots.

L. P.: Un tagad Tev pedagoģija netraucē komponēt?

V. Š.: Netraucē, pedagoģija un komponēšana ir kontrasts. Pirmais ar ko sāku – kontakts ar vecākiem. Pastāstu viņiem ko es daru un kāpēc. Skolotāja kontakts ar vecākiem ir īpaši svarīgs 1. un 2. klasē. Pirmā stunda pie manis vienmēr ir kopā ar vecākiem. Bet mācību procesā es vecākiem neļauju palīdzēt. Lai bērni dara paši! Vecāki kontrolē, bet nedrīkst rakstīt bērna vietā. Es parasti saku: „Jūs zināt – bērns nezina, bet viņam ir jāsaprot! Tas ir mācību process.” Vēl būtiska lieta: ar bērniem strādājot, nedrīkst turēt sevī dusmas. Bērni visu ļoti labi jūt!

L.P.: Jā, man šķiet, ka skolā strādāšana ir ziedošanās.

V. Š.: Katrs darbs ir ziedošanās. Ir „grābēji” un ir devēji. Mums diemžēl tiek veidota patērētāju sabiedrība. Notiek sava veida garīgā degradācija. Jūtu, ka 20 gadu laikā pamazāk tiek likvidēta inteliģence.

L. P.: Ir labi, ja cilvēki sevi pazīst, atrod un garīgi pilnveido.

V. Š.: Es vēl sevi meklēju. Vienmēr brīnos un nesaprotu, kāpēc cilvēki ir alkatīgi un varaskāri? Tas nav priekš manis… Mēs tagadnē neredzam kopsakarības.

L. P.: Kaut kur lasīju Tevis teikto, ka „tas, kas nāk no Dieva, tas ir īsts un patiess”…

V. Š.: Komponējot jūt, ka tas nāk no Dieva. Dievs ir mīlestība un man šķiet, ka Dievs ir arī laiks. Laiks, kādu mēs to pazīstam, eksistē tikai mūsu domāšanā. Kad beidzas šī dzīve, viss saplūst vienkop, laiks neeksistē. 2001. gadā uzrakstīju Slavinājumu Dievam, lielu darbu – Laudator (Slavinājumi), psalmu simfoniju korim, solistiem un simfoniskajam orķestrim. Kad rakstīju Trešo simfoniju, veltīju to Komunisma režīma upuru piemiņai. Atskaņota tika 2010. gada 14. jūnijā Rīgas Domā. Par to 2010. gadā dabūju Lielo mūzikas balvu (smaida). Man komponējot nāk ārā muzikālais nihilisms. Netieku vaļā no sarkasma. Piemēram – Trešajā simfonijā ir kariķēta PSRS himna, kuru tur nevar dzirdēt, bet tā tur ir…

L. P.: Tavi darbi dziļi, nopietni, izgaismo problēmas …

V. Š.: Jā, kara šausmas ir manī iekšā. Visu jūtu, tas iezīsts ar mātes pienu. Dzimu 1944. gadā Ventspilī, vācu laikā. Tad bija Kurzemes katls, Ventspils tika bombardēta, pilns ar bēgļiem...

L. P.: Bet ja atgriežamies šodienā – kā Tu svinēsi savu 70-gadu jubileju?

V. Š.: Nekā īpaši. Man jau tagad ir svētki (smaida). Esmu nominēts Lielajai mūzikas balvai, šobrīd rakstu Vijoļkoncertu. Pirmatskaņojums būs 2014. gada rudenī Liepājā. To spēlēs vijolniece Ilze Zariņa un Liepājas simfoniskais orķestris. Šovasar Liepājas Latviešu biedrības namā būs mans autorkoncerts. Piedalīsies Liepājas simfoniskais orķestris u.c.

L. P.: Vai raksti vēl kādu darbu paralēli?

V. Š.: Nē, paralēli komponēt nevar, bet aranžēt gan var…

Vilnis savu 70-gadu jubileju svinēs 2014. gada 14. jūnijā. Dzimšanas datums tāds „zīmīgs” un liek man aizdomāties, cik viss ir saistīts: kāda mūsu vēsture un kāda mūsu valsts šodien; kāda katra cilvēka dzīve pagātnē, tagadnē un nākotnē. Un mūsu kopējie darbi, pārdzīvojumi, vilšanās un piedošanas, grimšanas un atdzimšanas.

VILNI! – daudz laimes dzimšanas dienā! Lai radošums komponējot un spēks audzinot jauno paaudzi! 

Liene Paukšēna, Juglas Mūzikas skolas Ārpusklases darba vadītāja, vijoles skolotāja

©2024 LMIIA

Search