Intervija

Intervija ar Gunti Freibergu

Zvaigzne neaktīvaZvaigzne neaktīvaZvaigzne neaktīvaZvaigzne neaktīvaZvaigzne neaktīva
 

Cik man zināms, bijušais Valkas mūzikas skolas direktors Guntis Freibergs ir ar vislielāko stāžu šajā amatā – 44 darba gadi, bet skolotāja amatā -50. Kā skolotājs viņš darbu turpina joprojām. Viņš ir izdevuma "Partita" idejas autors un ilggadīgs tā redaktors (no 1997.gada novembra). Intervija notiek 16.martā, tieši Gunta vārda dienā, autobusā, ar kuru pirms brīža veiksmīgi bijām izkļuvuši no Baltkrievijas puteņa.

Pastāsti, par savām sākuma skolas gaitām?

Mācījos mazā skoliņā Dundagas apkārtnē - Nevejas 4-gadīgajā pamatskolā, kuras sen vairs nav. Tad mācījos Dundagā un, kad Talsos atvēra mūzikas skolu, sāku mācīties tur. Vecāki nebija ar mūziku saistīti, bet brālēni dziedāja un spēlēja akordeonu visos saviesīgajos vakaros, tas man ļoti patika, klausījos un sēdēju pie viņiem kā pielipis. Tādēļ vecāki man atļāva doties uz mūzikas skolu Talsos. Iestājos akordeona klasē, dzīvoju pie radiem 3 kilometrus no Talsiem un divas reizes nedēļā saviem spēkiem stiepu smago instrumentu uz skolu un atpakaļ.

Man ir ļoti siltas atmiņas par šo skolu, par tās iedibināto kārtību. Man patika mūzika, es biju centīgs skolnieks. Pēc pamatskolas beigšanas iestājos Ventspils mūzikas skolā flautas klasē. To beidzot 1962. gadā mēs 5 studenti devāmies uz Kazahstānu strādāt. Tur pabiju pusgadu, darbojos ar vokālajiem ansambļiem, jo flautu tur vispār nepazina. Kamēr bija ražas novākšanas sezona, akordeona pavadījumā ar vokālajiem ansambļiem braucām izklaidēt ražas novācējus. Sezona beidzās un varēju doties atpakaļ uz Latviju, kur man piedāvāja darbu Stučkā, Valmierā un Valkā. Es izvēlējos Valku, jo mani kā svešinieku tur ļoti sirsnīgi uzņēma, kā nebija ne Valmierā, ne Stučkā. Tā no 1963. gada 1.janvāra sāku strādāt kā skolotājs, bet no 1968. gada – direktors. Pa vidu – armija un Konservatorija neklātienē.

Tavs direktora darbs?

Par sevi varu teikt, ka vārds „direktors” man ir bijis mazsvarīgs, bet pats darbs man patika jau no pirmās dienas. Man nepatīk vārds "pašnovērtējums", bet paskatoties atpakaļ varu teikt, ka esmu iedibinājis daudzus pasākumus un tradīcijas, kuras turpinās vēl šobrīd. Cimzes dienas notiek jau vairāk kā 30 gadus un ceru, ka tām būs arī ilgs turpinājums. Man patīk arī, ka bērni piedalās konkursos un festivālos.

Par direktoru nostrādāju 44 gadus. Pārtraukt direktora darbu „palīdzēja” bezjēdzīgās cīņas ar finansējumu. Laimīgi var būt tie direktori, kuri ar lepnumu var teikt, ka ir saglabājuši visas stundas skolā un pietrūkstošo finansējumu piešķir pašvaldība. Diemžēl ir skolas, kurām pašvaldības daudz nepalīdz.

Uzskatu, ka vecā mācību sistēma būtu saglabājama, tikai ar nelielām izmaiņām. Man pilnīgi nav pieņemams stundu samazinājums instrumentu spēlē. Katrs vecāks, kurš savu bērnu atved uz mūzikas skolu, vēlās lai bērns iemācītos kādu mūzikas instrumentu, un tam ir nepieciešamas vismaz 2 stundas nedēļā. Joprojām strādāju par flautas un sitaminstrumentu spēles skolotāju un man ir 12 audzēkņi.

Vai bērni arī turpina mūzikas jomu?

Mani bērni arī mācījās mūziku- meita Evija beidza bērnu skolu, dēls Aivis – Mediņskolā vijoļspēli. Jaunākais – Guntars – vispirms sāka mācīties mākslas skolā, bet nevarējām ģimenē bez ievērības atstāt bērnībā dzirdētu notikumu, kad mazais Guntars rotaļājoties savā nodabā dungoja melodijas no Geršvina rapsodijas, kuru uz klavierēm vingrinājās brālis Gints – E.Dārziņa mūzikas skolas audzēknis.

Sapratām, ka te kaut kas jādara.... Bet – kādu instrumentu lai spēlē? Es gribēju, lai spēlē trombonu, pats Guntars saksofonu, mamma – sitaminstrumentus. Kas tādā cīņā uzvarēja? .... Laikam jau nekļūdījāmies, jo viss labi uzreiz padevās. Ir liels prieks par Guntara panākumiem, tas ir panākts ar ārkārtīgi lielu darbu, viens pats talants neko nedotu. Un Guntaram bija un ir līdz šim apbrīnojamas darba spējas.

Bieži gadās dzirdēt no vecākiem, kuri sūta savus bērnus mācīties mūzikas skolā, izteikumu – mēs neesam mūziķi un bērnam palīdzēt nevarēsim. Es gribu uzsvērt, ka vecāki var ļoti daudz palīdzēt, jo jebkurā mūzikas skolā ir daudz talantīgu bērnu, bet darbaspēju gan pietrūkst. Un tieši te svarīga ir vecāku klātbūtne, kuriem jāatrod pieeja, kā pārliecināt bērnu trenēties un mācīties.

Pastāsti par Partitas sākumu?

1997.gada novembrī, pirmajā asociācijas sēdē (toreiz vēl direktoru asociācija) nolēma izdot kopīgu laikrakstu. Mans mērķis bija mēģināt atspoguļot visu Latvijas mūzikas skolu dzīvi un notikumus. Biju pārliecināts, ka Partitā būtu jāatspoguļo visu konkursu nolikumi, to rezultāti, lai to varētu visu vienkopus saglabāt, redzēt un lasīt.

Pārdomas par šodienas notikumiem?

Žēl, ka tie darboņi, kuriem būtu jārūpējas par to, lai mūzikas skolās noturētos mācību līmenis, būtu labvēlīga radoša gaisotne, metodiskā palīdzība, nodarbojas ar muļķībām - ar to domājot nepamatotas, nevērtīgas reformas. Asociācijai pret šīm nejēdzībām ir jācīnās un tas prasa lielu enerģiju un laiku. Paldies Asociācijas domei, kura aktīvi darbojas un cīnās par to, lai saglabātu esošās vērtības. Vispirms jau vislielākā atzinība domes priekšsēdētājam Aivaram Brokam, viņa milzīgajai aktivitātei... Šī cīņa par mūzikas pedagoģijas vērtību saglabāšanu turpinās jau vismaz 10 gadus, neskatoties uz to, ka visos līmeņos – Kultūras ministrijā, pat Saeimā ir personas, kuras mūsu valstī ir ieguvušas mūzikas izglītību. Nav jūtams atbalsts, vai arī neko nevar, vai negrib izdarīt

Novēlējums Partitas lasītājiem.

Saglabāt optimismu, nekad nenoniecināt to kas mūzikas mācīšanas procesā izveidojies vairāku desmitu gadu laikā. Prast graudus atsijāt no pelavām.

Ilze Dāve, Partitas redaktore
Foto no ziemellatvija.diena.lv

©2024 LMIIA

Search