Es atceros, ka, būdama pusaudze, dzirdēju par Vītolēniem no savām kursabiedrenēm mūzikas vidusskolā, un man ļoti, ļoti gribējās piedalīties, taču nebija tādas iespējas. Nezinu, vai tā ir sagadīšanās vai liktenis, bet es tomēr nokļuvu Vītolēnos, tikai 12 gadus vēlāk un… skolotāju rindās! Šis bija jau piektais gads, kurā jūlija beigas pavadīju, strādājot ar jaunajiem vijolniekiem Andra Riekstiņa vadītajā Vītolēnu simfoniskajā orķestrī. Katrs gads nometnē ir atšķirīgs, tomēr, liekot roku uz sirds, varu teikt, ka ik gadu kļūst arvien labāk!

Patiesībā ir ļoti grūti uzrakstīt, kāda ir šī nometne, jo, uzliktas uz papīra, sajūtas zaudē krietnu daļu no tās burvības, kas tām piemīt realitātē. Atskatoties pagātnē, šķiet, ka jūlija pēdējā nedēļā Gaujienā atveras salātzaļš portāls, caur kuru var nokļūt burvju karaļvalstī. Tur saule mirdz spožāk, ik rītu rotaļājoties “Anniņu” dīķa vilnīšos, gaiss ir spirgtāks, atmodinot pat gurdākos prātus, un darba spars — nerimstošs, ļaujot paveikt darbus, kas nevienā citā karaļvalstī ļaudīm nav pa spēkam. Un savā ziņā tā arī ir, jo gan mēs, pedagogi, izraujamies no savas ikdienas (kaut arī nometnē aizvien esam darbā), gan arī bērni nokļūst vidē, kādu ikdienā tiem nevar nodrošināt: tālu prom no vecākiem, vienā istabiņā ar četriem pieciem citiem (nereti pilnīgi svešiem) bērniem, pavadot lielāko dienas daļu mēģinājumos, lai pēc nedēļas varētu nospēlēt ne tikai vienu vai divus skaņdarbus, bet veselu koncertu!

Un nav jau arī tā, ka visa nedēļa ir rožu ziedlapiņām kaisīta (lai gan tās tomēr ir vairumā) — nometnes darba grafiks ir diezgan saspringts, mēģinājumu process ir intensīvs, turklāt pārējā laikā ir jānodrošina bērniem un jauniešiem jēgpilnas nodarbes. Mēs samērā daudz strādājam pie disciplīnas, ik gadu risinām koncerttērpu jautājumus (jo aizvien atrodas kāds, kurš domā, ka melnas džinsu bikses un kedas skaitās), šķetinām mazākus un lielākus strīdus, kā arī ārstējam galvassāpes un ilgas pēc mājām.

Man pašai ārkārtīgi patīk nometnes komandas transformējamība. Manā pamata darba vietā stingri skatās, lai darbinieki veiktu tikai tos pienākumus, kas ietilpst viņu darba aprakstā. Nometnē tu vari vienas nedēļas ietvaros būt skolotājs, vijolnieks, futbola komandas uzbrucējs, trauku mazgātājs, koncerta organizētājs, avīzes redaktors, dežurants, šoferis un apskāvējs. Jebkuram no darbinieku komandas var lūgt jebko, un tas tiks izdarīts. Domāju, ka tieši šī ir nometnes veiksmes atslēga — tā ir kā milzīgs pulksteņa mehānisms, kurā griežas desmitiem zobratiņu, un tie visi, lielāki vai mazāki, nevainojami pieguļ cits citam, nodrošinot nepārtrauktu kustību. Kustību uz priekšu, uz augšu, uz attīstību.

Es uzskatu, ka bērni, atbraucot uz Vītolēniem, iegūst ļoti daudz. Pirmkārt, tā ir motivācija. Nav jau noslēpums, ka ikdienā motivēt bērnus spēlēt instrumentu kļūst arvien grūtāk. Tomēr uz Vītolēniem var atbraukt tikai mūzikas skolu audzēkņi — tātad ikdienas pūliņi atmaksājas, paverot iespēju, kas citiem ir liegta. Otrkārt, tā ir ticība saviem spēkiem, jo nedēļas laikā izdarām to, kas pirmajā dienā pat mums, pedagogiem, šķiet mazliet neiespējams. Treškārt, tā ir patstāvības māksla (īpaši mazākajiem nometnes dalībniekiem): pašam paēst, apģērbties, nomazgāties, sakārtot savu stūrīti, saplānot, kā iztērēt līdziedoto naudiņu, atrast brītiņu, lai pamācītos grūtās vietas. Ceturtkārt, tie ir jauni draugi, ar kuriem pēcāk sarakstīties, satikties un atkal saspēlēties.

Atgriežoties pie pusaudžu gadu sapņiem: man šis bija piektais gads, bet nometnei — jau septiņpadsmitais. No eksperimenta Vītolēni kļuvuši par neatņemamu vasaras sastāvdaļu. Nē, es negribu teikt, ka esam labāki par citiem vai perfekti, galīgi ne. Arī mēs kļūdāmies (un no savām kļūdām mācāmies) un ik gadu domājam, kā uzlabot un pilnveidot to, kas vēl nav ideāls. Taču (fakts paliek fakts) — vairāk nekā puse no bērniem atgriežas nometnē (daži piedalās pat septiņas reizes), un domāju, ka tas ir zināms rādītājs, vai ne?

P.S. Lai varētu nokļūt salātzaļā portāla otrā pusē, nav vajadzīgas burvju spējas. Ir tikai jābūt modram un laikus jāpiesakās dalībnieku rindās. Visa informācija — www.vitoleni.lv

Informāciju sagatavoja:
Velga Polinska, vijoles spēles skolotāja