Яндекс.Метрика

NOTIKUMI SKOLĀS - Mūzikas mācība Somijā

12.02.2017.

Mūzikas mācība Somijā

Turpinājums oktobra rakstam par mūzikas priekšmetu apguvi Somijas mūzikas skolās Pauliina Kelloniemi). Šīs sarunas laikā arī es uzzināju ļoti daudz jauna. Tajā vēlos dalīties ar jums, “Partitas” lasītāji!

Linda Rauhameki: Rudens brīvlaikā bijām ar Tobi aizbraukuši uz Latviju ciemos pie omes, kura jautāja mazdēlam, kādu atzīmi viņš saņēmis ieskaitē, un Tobiass nezināja, ko nozīmē vārds “atzīme”.

Paulīna Kelloniemi: Arī Somijā šajā jomā ir notikušas izmaiņas. Nākamā gada pavasarī tiks sagatavotas jaunas mācību programmas, tātad mēs atkal piedzīvosim izmaiņas. Agrāk, kad es sāku strādāt par klavieru skolotāju, visiem bērniem tika liktas atzīmes no 1 līdz 5, proti, 5 bija izcili, 1 bija vāji, turklāt katram ciparam bija noteikts punktu skaits, piemēram, 16–20 punkti – ļoti labi, 21–25 punkti – izcili. Šo punktu piešķiršana tika atmesta. Arī tagad pirmā līmeņa ieskaitē atzīme netiek likta, otrā un trešā līmeņa ieskaitē atzīme tiek likta, bet es zinu vairākas mūzikas iestādes, kurās atzīmi liek tikai trešā līmeņa ieskaitē. Mērķis, protams, ir nelikt atzīmes vispār, un uzsvars tiek likts uz to, lai bērns būtu apguvis nepieciešamās prasmes un zināšanas un pēc ieskaites sniegtu rakstisku un mutisku atgriezenisko saiti.

L. R.: Kā Tu motivē bērnus mācīties, ja viņiem netiek liktas atzīmes?

P. K.: Mana pieredze rāda, ka ļoti labam skolēnam tik ļoti gribētos ielikt labu atzīmi. Savukārt ir tādi bērni, kuri nevēlas spēlēt un ar mocībām pabeidz mācību gadu, – tajā brīdī esmu priecīga, ka viņiem nav jāliek šī sliktā atzīme. Ir arī tāds aspekts, ka atzīmju sistēma nebija īsti taisnīga, jo ļoti bieži komisija nevēlējās piešķirt sliktu atzīmi un vienmēr meklēju kādu iemeslu, lai ieliktu vismaz 3, kaut gan būtu vajadzējis ielikt 2. Tāpat ir arī prasmīgiem bērniem – ja kāds spēlē ļoti labi, tad gribas aizdomāties, vai tas tiešām bija tik labi, ka to var novērtēt ar 5? Jau iepriekš pieminēto punktu piešķiršana arī šķita sarežģīta – cik tad īsti likt, 16 vai 17? Bērni savukārt salīdzināja punktus savā starpā, un kādam viens punkts mazāk kā otram varēja nozīmēt pasaules galu. Šī tēma ir izraisījusi daudzas debates un izraisa joprojām. Uzsvars tiek likts uz paša procesa izvērtēšanu, lai atzīme netiktu likta par vienu veikumu, bet lai tiktu izvērtēts viss “ceļojums”. Pavasarī redzēsim, vai šajā jomā būs kāds pavērsiens. Es ļoti ceru, ka tikšu iekļauta Pirkanmaa mūzikas skolu darba grupā, kurā tiks apskatītas šīs jaunās mācību programmas – vispirms mazās grupās, pēc tam savukārt lielākās, kurās tiks uzklausīti mazāko grupu ieteikumi. Iepriekšējās mācību programmas tika sagatavotas pirms 10 gadiem, tad tika gaidītas lielas izmaiņas, bet tādu nebija. Tagad ir tas pats – runā par lielām izmaiņām, bet to, vai tādas būs, redzēs vēlāk.

L. R.: Tobim pēc nedaudz vairāk kā divu gadu klavierspēles apguves bija 1. līmeņa ieskaite, un tagad viņš ir oficiāli 2. līmenī. Kas notiek pēc tam? Cik līmeņu ir kopā?

P. K.: Mūzikas skolas programmā ir divas programmas – pamata programma un koledžas programma. Pamata programmā ir trīs līmeņi, savukārt mūzikas pamatiem ir četri līmeņi. Ja skolēns turpina, tad nonāk koledžas līmenī, kurā ir viena līmeņa ieskaite un trīs mūzikas pamatu līmeņi. Šobrīd ir liels uzdevums izlīdzināt šo robežu starp abām programmām, jo bieži ir tā, ka pēc pamata programmas apguves tiek izsniegts dokuments un mācības tiek izbeigtas, nedomājot par to, ka varētu turpināt koledžas līmenī.

L. R.: Cik gadu aptuveni paiet pamata programmas apgūšanai?

P.K.: (smejas) Nu, kā lai to pasaka, tas ir atkarīgs no paša bērna! Vadlīnijās ir teikts, ka pamata programma ir jāapgūst ne ilgāk kā desmit gados jeb līdz brīdim, kad skolēns ir 18 gadus vecs. Visātrākais periods, kurā kāds no maniem skolēniem ir ieguvis dokumentu par pamata programmas apguvi, ir seši gadi. Tiesa, ir arī tādi, kam nepieciešami visi desmit gadi. Tas ir ļoti atkarīgs no paša skolēna, jo citi pirmā līmeņa ieskaiti kārto pēc trīs gadiem, citi savukārt – pēc četriem. Agrāk koledžas programmā varēja turpināt tikai tad, ja trešā līmeņa ieskaitē skolēns bija saņēmis labu atzīmi. Komisija var, protams, ieteikt, turpināt mācības koledžas līmenī, bet par nožēlu jāatzīst, ka turpinātāju ir maz. Nesen tieši par to tika veiktas aptaujas, kurās atklājās: ja pamata programmā visā Somijā ir vairāki desmiti tūkstoši bērnu, tad koledžas programmā to ir aptuveni tūkstotis. Arī mūsu Valkeakoski mūzikas koledžā aptuveni no 400 bērniem koledžas programmu apgūst tikai aptuveni 20.

L. R.: Kāpēc tik maz?

P. K.: Labs jautājums! Mēs paši īsti nevaram atbildēt uz šo jautājumu! Tā vien šķiet, ka daudziem ir grūti “pārkāpt slieksni” nākamajā programmā. Daži spriež “es tagad mācīšos pamatskolā [L. R.: Somijā sākumskola ir 1.–6. klase, pamatskola ir 7.–9. klase.], tāpēc mūzikas apguvi vairs neturpināšu”. Mēs paši savā ziņā esam šajā sistēmā ieviesuši, ka pēc trešā līmeņa nokārtošanas bērns saņem dokumentu un mācības VAR turpināt, bet tā ir viņa brīva izvēle. Tas bieži vien arī ir tāds vecums, kad ir tik daudz citu lietu, ko varētu darīt muzicēšanas vietā. Ir, protams, arī tādi čakli un ambiciozi skolēni, kas vēlas turpināt, lai gan koledžas līmenis ir nenoliedzami grūtāks.

L. R.: Cik ilgā laikā jāapgūst koledžas programma?

P. K.: Koledžas programma ir jāapgūst četros gados. Citi to paveic divos gados, bet tas ir ātri. Vidēji lielākā daļa to paveic trīs gados. Mēs esam arī pamanījuši, ka mūsdienās trenēšanās bērniem sagādā grūtības un mājās vecāki neprot vai nevēlas pieprasīt, lai viņi trenējas, tāpēc bērniem šīs prasmes attīstās lēni. Tad pienāk brīdis, kad viņi vēlas spēlēt to vai šo un par nožēlu atskārš, ka nemaz nevar to nospēlēt! Pamana, ka “man ir 14 gadu, bet es spēlēju to pašu, ko deviņus gadus veci bērni”, un piedzīvo vilšanos. Lielu lomu spēlē arī tas, ko dara draugi: “mans draugs pārtrauc mūzikas apguvi, es arī pārtraukšu!”.

L. R.: Tu esi klavieru skolotāja. Cik gadus Tu par tādu jau strādā?

P. K.: 15 gadus. Tam vēl var pieskaitīt laiku, kad strādāju par klavieru skolotāju mācību laikā.

L. R.: Kas Tev bija jādara, lai par tādu kļūtu?

P. K.: Tā vien šķiet, ka manā laikā mēs spēlējām vairāk nekā bērni to dara tagad (iesmejas). Tas bija pavisam normāli, ka līmeņu ieskaites kārtoja agrāk. Arī es, pabeidzot 9. klasi, jau biju apguvusi koledžas programmu. Mūsdienās to bieži kārto tikai vidusskolas gados. Mūziķa profesiju var iegūt konservatorijās un Sibeliusa akadēmijā Helsinkos. Es pati esmu no Lapzemes, tāpēc pirmos pāris gadus mācījos Oulu konservatorijā, bet vēlāk mācības turpināju Tamperes konservatorijā. Četri gadi konservatorijā pēc vidusskolas beigšanas, un es ieguvu klavieru skolotājas profesiju. Kad es sāku mācīties konservatorijā, šī sistēma tieši mainījās, jo pirms tam mācību ilgums bija pieci vai pat piecarpus gadi. Tad bija krīze, un mācību laiku saīsināja uz četriem gadiem. Pēc diploma ieguves es turpināju mācīties un papildināt savas zināšanas, bet, kad es biju mācījusies septiņus astoņus gadus, man radās iespēja strādāt Valkeakoski mūzikas koledžā, lai gan viena sadaļa – orķestra solists – palika neizdarīta. Algas apmērs būtu bijis nemainīgs, tāpēc es tomēr pieņēmu lēmumu sākt strādāt.

L. R.: Par algu runājot, skolotāja darbs Somijā ir respektabls darbs. Kāda ir vidējā mūzikas skolotāja alga?

P. K.: Pamata alga šobrīd ir aptuveni 2100 eiro. Tas ir mazāk, kā, piemēram, klašu audzinātājiem vispārizglītojošajās skolās, un daudz mazāk kā atsevišķu priekšmetu skolotājiem. Algai tiek pamazām pievienota samaksa par darba stāžu. Ja strādā par skolotāju, protams, ir daudz brīvlaiku, bet, ja apskata apgūtā apjomu, alga nav nekāda lielā. Turklāt mūzikas skolotājs nav tāds amats, par kuru var pēkšņi pēc vidusskolas, piemēram, pēkšņi pateikt “es tagad kļūšu par mūzikas skolotāju”, jo to daudzi sāk apgūt jau bērnībā.

L. R.: Cik stundas skolotājai jānostrādā nedēļā vai mēnesī, lai saņemtu šos 2100 eiro?

P. K.: Manā amatā ir 23 mācību stundas nedēļā, un vienas mācību stundas garums ir 45 minūtes. Tad vēl ir 90 stundas gadā papildu darbiem, piemēram, līmeņu ieskaišu klausīšanās, sapulces utt., un šis laiks ir ierēķināts algā. Tas ir savādi, ka alga netiek samazināta, ja kāds šīs 90 stundas nenostrādā. Savukārt, ja šīs 90 stundas tiek pārsniegtas, par to saņem papildu samaksu. Manā amatā ietilpst arī pavadīšana, un par pavadījumu mācīšanos es papildu samaksu nesaņemu. Principā mācību stunda būtu 60 minūtes, no kurām 45 minūtes tiek veltītas bērniem, bet atlikušās 15 minūtes ir sazināšanās ar vecākiem – tālruņa sarunas, īsziņas, sagatavošanās stundām. Tiek daudz runāts, kas tad ir tas “kaut kas cits” un kas ietilpst darba pienākumos. 23 mācību stundas nedēļā it kā nav ļoti daudz. Es mācu no pirmdienas līdz ceturtdienai, piektdienas man ir brīvdienas, kad es piedalos dažādos kopprojektos Valkeakoski. Es arī spēlēju pavadījumus divās dažādās vietās, un šī viena diena ir tieši piemērota tam, lai es paspētu izdarīt citu darbus. Es arī šobrīd strādāju virsstundas, jo liela daļa mūsu skolotāju atsakās no pavadīšanas. Es to daru ļoti labprāt, tāpēc man tas arī tiek piedāvāts. Viena virsstunda man ir par to, ka es esmu atbildīgā persona šajā Pälkäne [L. R. neliela pilsēta, kurā dzīvojam mēs] filiālē, es esmu arī mūsu klavierspēles kolēģijas priekšsēdētāja, un tas ir šis papildu darbs. Ja visu lieko atmestu, tad patiesībā darba laikam nemaz nebūtu tika daudz (iesmejas). Bieži vien brīvie rīti paiet, ļoti ātri mācoties pavadījumus, atbildot uz e-pastiem un gatavojoties sapulcēm. Tad pamani, ka ir laiks doties uz darbu, kas beidzas ap pulksten 19–20 vakarā.

L. R.: Pagājušajā gadā kādā tālruņa sarunā, runājot par Tobi, Tu teici, ka Tobiass sava 2. mācību gada laikā spēlē tādus skaņdarbus, kurus citi bērni spēlē tikai 3. vai 4. mācību gadā. Tikai tagad es saprotu, kā tas ir iespējams un ka šie bērni 1. līmeņa ieskaiti kārtos varbūt tikai pēc trim vai četriem mācību gadiem, līdz ar to arī pamata programmas apguvei viņiem būs nepieciešams vairāk laika.

P. K.: Ja bērns mājās nespēlē pēc savas iniciatīvas un neviens viņam neliek spēlēt, tad arī skolotājs ir salīdzinoši nevarīgs. Mūsdienās ir arī tā, ka no vecākiem var saņemt atbildi “Mūsu bērnam nav jātrenējas. Viņš tikai apmeklē klavieru stundas, un ar to pietiek. Viņu nevar piespiest, ja viņš nevēlas.”. Esmu saņēmusi arī zvanus no vecākiem ar tekstu “Manam bērnam nepatīk, ka iejaucas viņa klavieru spēlē.”. Situācija ir interesanta. Joprojām ir aktīvi un čakli bērni, arī prasmīgi, kas izceltos uz kopējās masas, bet skolotāji ir nevarīgi, ja mājās nav šī atbalsta. Bērni saprot, ka neprašana nav patīkama, bet nesaprot, ka prasmes rodas, tikai trenējoties un spēlējot. Reti kurš jaunāks bērns spēlē pēc savas iniciatīvas, un paiet diezgan ilgs laiks, kamēr bērnam rodas tā saprašana un vēlēšanās. Tāpat bija arī man, arī es to apjautu tikai vidusskolā, tagad varu būt pateicīga saviem vecākiem, ka viņi klausījās manā čīkstēšanā un ņaudēšanā.

L. R.: Ko Tu dari, ja uz stundām nāk tādi bērni, kas mājās netrenējas?

P. K.: Stundā mēs daudz runājam par to, kāpēc ir jātrenējas. Ja ir mazs bērns, tad var, piemēram, izveidot tabuliņu, kur pēc katras izspēlētās reizes jāievelk krustiņš. Ar lielākiem bērniem var sarunāt, lai viņi trenējas tieši tās vietas, kuras neprot. Var ieviest arī trenēšanās dienasgrāmatu. Var noslēgt dažādas vienošanās. Agrāk katrā stundā varēja likt atzīmi. Vēl, protams, runāju ar vecākiem, ka varbūt arī viņi var palīdzēt. Ir tādi bērni, kuriem labi veicas un kuri viegli tiek pāri grūtībām, un ir savukārt tādi, ar kuriem ir grūti tikt galā un kuri atrod dažādus ieganstus, kāpēc nav varējuši trenēties, piemēram, “man bija jābrauc uz pilsētu” vai “es biju pie drauga”. Agrāk skolēniem pašiem bija kauns, ja viņi nebija iemācījušies, bet mūsdienās vairs nekaunas. Tā vietā mierīgi atbild “Es šodien neesmu mācījies, mamma teica, ka man nevajag.”, un tas ir pavisam normāli.

L. R.: Vai bērni bieži maina mūzikas instrumentus?

P. K.: Reti, taču pēdējā laikā šī ir arvien biežāka parādība. Parasti pēc 2. līmeņa ieskaites nokārtošanas var sākt mācīties otru instrumentu, bet ir arī tādi bērni, kas jau pēc viena gada mācībām sāk papildus spēlēt otru instrumentu. Ja abiem instrumentiem pietiek laika, tad kāpēc gan ne? Tad ir tādi, kas izmēģina daudz dažādus instrumentus, kamēr atrod sev piemēroto. Vēl ir arī tādi, kuriem sīkā motorika nav tik attīstīta, viņiem nepadodas vijoles spēlēšana, un pūšamais instruments izrādās daudz labāk piemērots. L. R.: Kad nomaina mūzikas instrumentu, vai viss sākas no nulles?

P. K.: Jā un nē. Teorija bieži vien jau ir nokārtota. Līmeņu ieskaites, protams, ir visas jānokārto, bet mūzikas instrumenta apguve ir vienkāršāka, pateicoties iepriekš iegūtajām zināšanām, tāpēc viņi ātrāk virzās uz priekšu, jo, sākot mācīties mūzikas skolā, bērnam ir jāapgūst ļoti liels apjoms zināšanu. Ja runājam par vecākiem bērniem, tad liela daļa dabiski pāriet no mūzikas instrumenta uz dziedāšanu 13–15 gadu vecumā. Dziedāšanu bieži izvēlas kā papildu stundu, un pēc, piemēram, klavieru programmas nokārtošanas, mācības turpina dziedāšanā.

L. R.: Vai ir daudz tādu bērnu, kas pamet mācības mūzikas skolā?

P. K.: Ļoti daudz bērnu nokārto tieši 1. līmeņa ieskaiti un pēc tam izvēlas neturpināt. Tas ir arī atkarīgs no vecuma – jo tuvāk pamatskolas, t. i., 13–15 gadu vecumam, jo vairāk pamet. Un tādu ir daudz. Ja bērns nokārto 2. līmeņa ieskaiti, tad lielākoties turpina un nokārto arī 3. līmeņa ieskaiti. Ļoti bieži pamet, kad saņem noslēguma diplomu. Mūsdienās bērniem ir ļoti daudz dažādu hobiju, piemēram, aerobikas treniņi piecas reizes nedēļā, balets piecas reizes nedēļā. Tad pienāk brīdis, kad ir jāizvēlas, ko turpināt un ko ne.

L. R.: Cik skolēnu Tev šobrīd ir?

P. K.: Es mācu 22 bērnus un papildus vēl spēlēju pavadījumu.

L. R.: Vai skolotājiem tiek piedāvātas kādas meistarklases vai padziļināti kursi?

P. K.: Pagājušajā nedēļā mums bija klavieru nedēļa, un Tamperes konservatorijā skolotājiem bija meistarklases, kurās profesors Risto Kire (Risto Kyrö) vadīja lekciju un mācīja mūsu bērnus, un mēs sekojām, kā viņš to dara. Vismaz reizi gadā skolotāji apmeklē darba devēja piedāvātus pasākumus vai uz tādiem dodas pēc savas iniciatīvas. Mūzikas akadēmija organizē dažādus kursus sevis pilnveidošanai, piemēram, pagājušajā gadā bija kurss “Skolotāja garā taka” vesela gada garumā, kuru es apmeklēju, tajā tika apskatīti dažādi sāpīgi jautājumi, skolotāju varēšana utt.

L. R.: Vai tā ir bijis vienmēr, ka 1. mācību gadā bērnu mācību stundas garums ir 30 minūtes un nākamajos gados savukārt – 45 minūtes? Kāds ir Tavs viedoklis: vai tas ir pietiekami?

P. K.: Agrāk bija divas mācību stundas nedēļā, bet tad bija krīze, nācās piegriezt budžetu un taupīt naudu, tāpēc tagad ir tikai viena mācību stunda nedēļā. Liela daļa manu skolēnu nākamajā gadā kārtos savu pēdējo līmeņa ieskaiti un beigs mācības, tāpēc man samazināsies bērnu skaits. Ar darba devēju jau esam runājuši, ka – ja vien pašvaldības finansiālā puse būs kārtībā – es pati varētu izstrādāt nākamo gadu mācību plānu. Man ir daži prasmīgi un čakli skolēni, kurus es vēlētos redzēt divas reizes nedēļā. Viņiem būtu viena atsevišķa stunda un, piemēram, kopīga stunda kopā ar vēl diviem skolēniem, jo ar dažām lietām nav nozīmes, vai to apgūst viens vai kopā ar kādu citu, tāpēc liekas loģiski, ka varētu vienu un to pašu stāstīt vairākiem skolēniem uzreiz, nevis katram atsevišķi. Ja bērnam būs iespēja piedalīties vēl vienā stundā un būs atbalsts no vecāku puses, tad tas būs ļoti noderīgi.

L. R.: Kas ir Tavs darba devējs – vai tā ir valsts?

P. K.: Mans darba devējs ir Valkeakoski pilsēta, kas saņem atbalstu no valsts. Algu maksā pašvaldība – daļu no tās sedz pašvaldība un daļu veido skolēnu semestra maksājumi.

L. R.: Tobim un Fionai stundās tiek izmantoti burti, nevis nošu nosaukumi. Vai tā ir bijis vienmēr?

P. K.: Tas patiesībā ir atkarīgs no mūzikas iestādes. Es zinu daudzas mūzikas skolas/koledžas, kurās lieto nošu nosaukumus. Agrāk Somijā nepietika mūzikas skolotāju, tad no Krievijas, Polijas, Ungārijas un Rumānijas ieradās daudz jaunu skolotāju, un viņi ļoti bieži lietoja tieši nošu nosaukumus. Tāpat arī katrā mūzikas iestādē ir sava iekšējā vienošanās, lai nav tā, ka solfedžo ir burti, savukārt klavieru stundās – nošu nosaukumi. Arī man pašai ir bijušas divas poļu skolotājas un viena skolotāja no Ungārijas, kas bija pat labi, jo citādi es varbūt nebūtu tur, kur esmu tagad.