Яндекс.Метрика

AKTUALITĀTES - Latvija un Somija

27.11.2016. / Linda Rauhameki, tulce

Latvija un Somija

   Pēdējā laikā presē un televīzijā ļoti bieži tiek pieminēta Somija, ar kuru tiek salīdzināta Latvija – tās izglītības sistēma, autobusu biļešu cenas un daudz kas cits.

   2004. gadā es uz vienu semestri aizbraucu apmaiņas programmā uz Tamperes universitāti Somijā, lai apgūtu somu valodu. Mums ne vienmēr sanāk izdzīvot savu dzīvi tā, kā esam ieplānojuši, un tā notika arī ar mani – es atradu darbu, apprecējos ar somu, mums piedzima trīs bērni, tāpēc jau vairāk nekā 12 gadus par mājām saucu tieši Somiju.

   Mūzika mūsu ģimenē ir vijusies gadsimtiem cauri – mana vecvecmamma bija mūzikas skolotāja, mammas tēvocis bija mūzikas skolotājs, mamma ir mūzikas skolas direktore, tāpēc nevienu droši vien nepārsteidz fakts, ka arī es brīvprātīgi piespiedu kārtā pabeidzu mūzikas skolas klavieru specialitāti. Lai gan es savu dzīvi tālāk nesaistīju ar mūziku, vienmēr būšu pateicīga mammai (iespējams, ka viņa to pirmo reizi uzzina tieši tagad, lasot šo rakstu), ka mani „pielauza” pabeigt mūzikas skolu un nepamest to pusratā. Likumsakarīgi šķita arī tas, ka mani bērni mācīsies mūzikas skolā. Man gan nebija nojausmas, kā tas notiek Somijā – cik gadu vecumā bērni sāk mācīties, cik ilgi jāmācās –, bet, kad mūsu vecākais dēls Tobiass sasniedza septiņu gadu vecumu, tad es ķēros vērsim pie ragiem. Uzzināju, kur atrodas vistuvākā mūzikas skola, noskaidroju muzicēšanas iespējas un pieteicu dēlu mūzikas skolā. Viņš, protams, nesaprata, kāpēc es to daru. Nu kāpēc viņam ir jāspēlē klavieres? Kāpēc viņam ir jādara tas, ko viņš nevēlas darīt? Pieļauju, ka šos jautājumus ir uzdevuši liela daļa mūzikas skolas bērnu. Tāpat pieļauju, ka viņš to kādreiz pratīs novērtēt.

   Pieteicu Tobi klavieru programmā. Mūsu pagastā bija filiāle, uz kuru skolotāja Paulīna vienu reizi nedēļā brauca vadīt klavieru stundas. Pirmajā mācību gadā klavieru stunda ilga 30 minūtes un notika vienu reizi nedēļā. Papildu tika piedāvāta arī t. s. mūzikas stunda, kuru varētu pielīdzināt solfedžo. Mūsu pilsētā bija tik mazs mūzikas stundas apmeklētāju skaits, ka reizi nedēļā vadāju dēlu uz 25 km attālumā esošo Valkeakoski. To drīzāk varēja nosaukt par ritma stundu, jo notis kā tādas bērniem nemācīja – viņi sita dažādus ritmus, dziedāja un muzicēja, izmantojot dažādus sitamos instrumentus. Man sākumā bija grūti uzticēties šai sistēmai, šķita, ka ar to nepietiek, jo ļoti labā atmiņā bija palikušas solfedžo stundas mūzikas skolā, kur rakstījām diktātus, mācījāmies intervālus un visu pārējo, tomēr nācās vien paļauties. Bija arī grūti noticēt summai, kuru maksāju par dēla mācībām mūzikas skolā – 235 eiro par semestri. Mūzikas skola tāpat kā parastā skola Somijā sākas augusta vidū un beidzas īsi pirms Ziemassvētkiem. Laika gaitā uzzināju, ka Tobim nebūs pusgada ieskaites – tā vietā viņš Ziemassvētku koncertā spēlēs vienu skaņdarbu un arī tikai tad, ja vēlēsies. Ko tikai septiņus gadus vecs puika neizdarīs par pieciem eiro. :)

   Otrajā semestrī viss turpinājās – 30 minūšu garas klavieru stundas vienu reizi nedēļā, kā arī 60 minūšu garas mūzikas stundas. Semestra vidū mūzikas skola organizēja klavieru nedēļu, kad tika organizēti dažādi koncerti. Vienā no koncertiem uzstājās jaunie mūziķi jeb bērni, kuri savu mūzikas instrumentu spēlē pirmo gadu. Arī Tobim bija iespēja piedalīties klavieru grupas meistarklasē, kurā piedalījās jaunie pianisti un viņu skolotāji. Bērniem bija iespēja paklausīties citus pianistus un uzklausīt skolotāju komentārus. Man par pārsteigumu arī pavasarī dēlam nebija nekādas ieskaites – Tobiass noslēguma koncertā nospēlēja vienu skaņdarbu, un tas arī viss. Arī vasaras darbu nebija! Man šķita – bet kā tad tā? Bērns taču visu aizmirsīs! Tobiass piedalījās radošajā mūzikas nometnē „Vītolēni” Gaujienā, tāpēc es, izmantojot labas pazīšanās, sarunāju dēlam klavieru skolotāju Silvu Eidemani, kura viņam brīvajā laikā pasniedza klavieru stundas. Arī nākamajos gados Tobiass piedalījās mūzikas nometnē, katru dienu spēlējot klavieres un gatavojot koncerta skaņdarbu pie Cēsu mūzikas vidusskolas skolotājas Ilzes Mazkalnes. Augustā, atgriezies Somijā, dēls ar lepnumu savai klavieru skolotājai Paulīnai atrādīja vasarā apgūto.

   Otrajā gadā klavieru stundas ilgums bija 45 minūtes un Tobiass papildus apmeklēja nākamā līmeņa mūzikas stundu, kas jau vairāk atgādināja solfedžo. Iegādājos dēlam solfedžo grāmatu 25 eiro vērtībā, kurā viņi mācījās zīmēt nošu atslēgu, notis, pauzes utt. Arī otrajā gadā dēls uzstājās Ziemassvētku koncertā un pavasara koncertā. Nevienas ieskaites, nevienas pārbaudes. Katra semestra beigās Paulīna īpašā burtnīcā sarakstīja apgūtās gammas un semestra laikā apgūtos skaņdarbus, kā arī sasniegumus un lietas, kurām vajadzētu pievērst īpašu uzmanību.

   Mācību gada sākumā Paulīna izstāstīja, ka Tobim būs līmeņa pārbaude (lasīt: ieskaite). Tur dēlam būs jāspēlē četras no astoņām iespējamām gammām (C, D, F un G), trīs skaņdarbi no galvas, kā arī viens skaņdarbs jālasa no notīm. Kad ieradāmies uz pārbaudi, mamma bija satraukusies vairāk nekā dēls. Ieskaiti klausījās klavieru skolotāja Paulīna un divas citas skolotājas. Tobim palūdza nospēlēt vienu mažoru, vienu minoru, tad viņš nospēlēja savus skaņdarbus, nolasīja skaņdarbu no notīm, tad noklausījāmies komentārus, kas mammai par prieku bija ļoti visnotaļ pozitīvi, un Tobiass bija brīvs. Jāpiebilst, ka es arī klausījos Tobja priekšnesumu un skolotāju komentārus – vecāki ir laipni aicināti klausīties. Rudens brīvlaikā ar bērniem atbraucām uz Latviju, kur dēls lepni stāstīja omei, ka viņam bija ieskaite, kuru viņš nokārtoja. Ome, protams, gribēja zināt, kādu atzīmi Tobiass saņēma. Tobiass viņai atjautāja: „Kas ir atzīme?” Mēs visi smējāmies skaļā balsī, bet bērns bija apmulsis, jo Somijā viņam ne parastajā skolā, ne mūzikas skolā ne reizi nav likta atzīme. Lai gan viņš latviešu valodu pārzina labi, šis viņam bija pavisam svešs vārds. Nākamā līmeņa pārbaude būs pēc 2-2,5 gadiem. Līdz tam Tobiass savas prasmes turpinās atrādīt Ziemassvētku un pavasara koncertos. Maksa par semestri no 2016. gada augusta ir 255 eiro.

   Šī gada februāri mūsu Fiona sasniedza septiņu gadu vecumu, un viņa zināja, ka būs jāmācās mūzikas skolā tāpat kā lielajam brālim. Katru pavasari mūzikas skola organizē iepazīšanās stundu, uz kuru sabrauc dažādu specialitāšu skolotāji ar saviem instrumentiem, kurus ļauj izmēģināt arī bērniem. Fiona paspēlēja klavieres, akordeonu, ģitāru, vijoli un flautu un paziņoja, ka viņa spēlēs vijoli. Augusta vidū Fionai sākās vijoles stundas – 30 minūšu gara stunda vienu reizi nedēļā. Mūzikas skola piedāvāja iespēju īrēt vijoli par 60 eiro semestrī, bet mēs iegādājāmies savu. Arī Fionai papildus vijoles stundām ir mūzikas stunda 45 minūšu garumā, kurā bērniem māca notis. Tobim būtu vajadzējis pāriet uz nākamo grupu, bet viņš tajā grupā būtu vienīgais bērns, tāpēc viņš ir Fionas grupā un pilda papilduzdevumus. Arī Fionas vijoles spēles apguves cenas ir 255 eiro semestrī. Otru instrumentu viņa (kā jebkurš bērns) var sākt apgūt pēc pāris gadiem, un tas maksā papildu 150 eiro semestrī. Šajā cenā ietilpst arī trīs stundu garas apmācības vecākiem – mēs ar vijoles skolotāju tikāmies trīs reizes, kurā katram vecāka iedeva vijoli, ar kuru praktizēties. Mums stāstīja par pareizu satvērienu, pirkstiem, stāju un daudz ko citu. Un tas viss tāpēc, lai mājās varētu bērniem palīdzēt vijoles apguvē.

   Mūsu jaunākais dēls Lukass ir sešus gadus vecs, arī viņš jau ir apradis ar domu, ka mācīsies mūzikas skolā. Viņš spēlēšot bungas, bet līdz tam gan būs nedaudz jāpagaida, jo viņš tāpat kā lielais brālis sāks ar klavierēm. Lukass šobrīd apmeklē „mazo spēlētāju” grupu (60 minūtes reizi nedēļā), ko varētu pielīdzināt sagatavošanas klasei, kurā bērni iepazīst dažādus mūzikas instrumentus, dzied un sit ritmu. Arī Tobiass un Fiona mācās mūzikas skolā, tāpēc brāļiem/māsām samaksa par vienu semestri ir puse no regulārās cenas, t. i., 50 eiro.

   Man cilvēki Latvijā mēdz jautāt, kur izglītības sistēma man patīk vairāk. Es neprotu atbildēt uz šo jautājumu. Protams, es vēlos visu laiku salīdzināt Latviju ar Somiju, jo pati izgāju cauri Latvijas sistēmai, savukārt mani bērni mācās pēc somu metodēm. Sākumā man likās nepieņemami, ka viņiem nav solfedžo, ka pirmajā mācību gadā klavieru/vijoles stunda ir tikai 30 minūšu gara, bet, no otras puses, nu un kas? Tobiass tāpat ir apguvis visas notis, viņa klavieru skaņdarbu grūtības pakāpe atbilst Latvijas mūzikas skolu tā paša vecuma bērnu līmenim. Man bieži arī jautā par to, vai tas, ka bērniem netiek liktas atzīmes, nemazina viņu motivāciju mācīties. Uz šo jautājumu man ir grūti atbildēt. Ja viņiem no sākta gala liktu atzīmes, tad atbilde, iespējams, būtu cita.

   Skolotājiem ir cieša sadarbība ar vecākiem. Skolotāja Paulīna ik pa laikam piezvana un pastāsta, kā dēlam iet. Viņa piezvana arī tāpēc, lai pastāstītu, ka Tobim nebija veiksmīga diena, viņš neklausīja un izrunājās. Šad tad tieku paaicināta piedalīties klavieru stundā, lai mājās varētu dēlu atbalstīt. Man pāris reizes šo gadu laikā ir radusies sajūta, ka es izņemšu dēlu no mūzikas skolas, ka es vairs nespēju klausīties viņa „nu kāpēc man jāspēlē, ja es negribu spēlēt?” Tad mēs ar Paulīnu sadarbojamies – abas uzmundrinām viņu, paslavējam un aprunājamies. Paceļam bērna pašvērtējumu, un viņš ar jaunu sparu atgriežas pie klavierspēles.

   Ja sākumā es ļoti salīdzināju Latvijas un Somijas izglītības sistēmas, tad tagad esmu iemācījusies paļauties. Man gribas ticēt, ka ne velti Somijas izglītības sistēma tiek atzīta par vienu no labākajām pasaulēm, un tas noteikti ietver arī izglītības sistēmu mūzikas skolā.